http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-9/648699
10.nodaļa – mamma
Izejot no palātas ieraudzīju Satu, viņš pienāca pie manis un stipri samīļoja.
„Es tik ļoti uztraucos. Tu esi pārliecināta, ka jau vari doties uz mājām?” brālēns satraukti jautāja.
„Tu taču dzirdēji ko pateica ārsts. Nekas nopietns, tikai vajag atpūsties.” mierināju Satu.
Sats mani aizveda uz mājām un pavadīja līdz durvīm. Viņš atvēra mājas durvis, lai man nebūtu jāpārpūlas. Iegāju mājā un mani kāds apķēra. Tā ir mamma, sajutu viņas smaržas. Es tik ļoti noilgojos pēc viņas apskāvienim, pēc viņas smaržas un viņas pašas.
„Heilij.” Viņa čuksēja un ar roku noslaucīja asaras no vaigiem, „es nobijos, ka notika kaut kas slikts.” Acīs sariesās asaras, tik grūti ir tēlot. Kā es to agrāk darīju?
„Viss kārtībā, mamm.” meloju, „paldies, ka tu atbrauci.” Vēlreiz samīļoju mammu un tad devos uz savu istabu. Atvēru istabas durvis un pamanīju izmaiņas. Sats salīmēja visas bildes atpakaļ uz sienas. Piegāju pie sienas un aplūkoju bildes tuvāk. Viņam nācās uztaisīt jaunas, jo šīs bija tādas pašas kā tās, kuras es saplēsu. Uzmanīgi izņēmu vienu bildi, apgūlos uz gultas un noliku to sev blakus. Tā ir mana mīļāka Troja bilde, fotogrāfēta nedēļu pirms traģēdijas, kurā nomira mans brālis. Es vēl nekad nebiju domājusi par to, kas notika. Mēs bijām pieci, bet paņēma tieši viņu. Kreisajā ceļa pusē gāja Sats, Trojs un vistuvāk ceļam Lū. Otrā ceļa pusē bija Rūbija, es gāju pa labo ceļa joslu. Man aiz muguras traucās mašīna, es to nedzirdēju. Luiss nogrūda mani no ceļa, tā viņš mani izglāba, man vajadzēja būt viņa vietā. Manas domas pārtrauca klauvējiens pie durvīm. Durvis atvērās un pa tām ienāca mamma.
„Es varu?” mamma nedroši jautāja. Es pamāju ar galvu, ļaujot mammai ienākt.
„Es un tavs tētis.. Mēs izlēmām..” neļāvu mammai pabeigt.
„Lūdzu nešķirieties. Lūdzu. Es tik ļoti negribu, lai jūs izšķirtos, jo zinu, ka tas ir manis dēļ.” stāstīju.
„Mēs izlēmām nešķirties.” Mamma pabeidza to, ko iepriekš neļāvu pateikt.
„Paldies.” atteicu un samīļoju mammu.”Tu taču tagad dzīvosi ar mums, vai ne?” Mamma pasmaidīja, kas nozīmēja – jā.
„Tu zini, ka Sats atbrauca?” viņa interesējās.
„Jā...” nopūtos. „es jau aspēju ar viņu satikties, sastrīdēties un salabt.”
„Nu tā jau parasti labākie draugi dara.” Mamma pasmējās un piecēlās kājās, lai ietu prom, bet tad pagriezās pret mani un aiz rokām vilka mani augšā no gultas. Viņa veda mani uz virtuvi, kur pie galda sēdēja tētis. Paņēmu savu mīļāko krūzi ar uzrakstu – Heila, to man uzdāvināja Rūbija. Krūzē ievārīju karsto šokolādi, pa virsu uzpūtu putukrējumu, uzbēru šokolādes skaidiņas un mazus zefīriņus. Apsēdos pie galda blakus tētim.
„Kā Rūbijai iet?” mamma lasīja manas domas.
„Nezinu. Mēs neesam runājušas jau ilgu laiku.” Bēdīgi stāstīju.
„Kas notika?” mamma arī palika bēdīga.
„Es...” man bija kauns stāstīt.”es nocēlu viņai puisi. Un vispār, tik daudz ko sliktu darīju.” Tētis paskatījās uz mani ar nosodošu skatienu. Kad mana krūze bija tukša, es gāju pastaigāties. Dzirdēju sev aiz muguras pazīstamas mašīnas rūkoņu, tā lēnām man pietuvojās un brauca manas gaitas ātrumā. Tas ir Dans. Sāku iet ātrāk, jo negribēju dzirdēt viņa lūgšanas. Dzirdēju izskanam savu vārdu un negribīgi pagriezos saucēja virzienā.
„Beidz mani tā saukt.” atteicu. „Mani sen jau tā vairs nesauc. Es nomainīju vārdu.”
„Un kā tad tevi sauc, mazā?” Dans sarkastiski jautāja.
„Tev es to neteikšu!” atbildēju un ātri nomainīju savu maršrutu, ieejot šaurā ieliņā. Pa šo ceļu es daudz ātrāk nonācu galamērķī. Ieejot parkā, palēlināju gaitu, nesteidzīgi aplūkoju ziedošo dabu. Dzirdu savu zābaciņu papēžu pieskārienus pie bruģa, pieejot pie vajadzīgā soliņa, apstājos. Šoreiz es neapsēdos uz soliņa, bet gan sāku rakt nelielu bedrīti zemē, kurā aug neaizmirstulītes. Pa visu parku ir izkārtoti pieci lieli puķupodi, vienā no tiem, konkrētāk tieši šajā ir aprakta pudele ar vēstuli. Pirms diviem gadiem es un Lū ierakām to te. Tad mēs bijām mazi un traki, mums radās tik stulbas idejas. Toreiz mēs gribējām pārbaudīt vai šajos puķupodos maina zemi. Neordināra ideja, vai ne? Es turpināju rakt un drīz vien mana roka pret kaut ko atdūrās. Jā, tā ir pudele. Lēnām izvilku to ārā no bedres un aizbēru caurumu ciet. Notīrīju pudeli un atvēru to.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Slikta-meitene-11nodala/648950
