http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-34/715503
Izsakiet savas domas par gaidāmajām beigām - kādas tās būs un kā viss atrisināsies ;))
,,KO tu te dari?"trīcošā balsī vaicāju.
,,Tu neizproti mājienus?"viņš vaicāja.
,,Es saprotu, bet.."iesāku.
,,Man neder nekādi BET, es tev teicu, ja neklausīsi - mirsiet jūd abi, bet tagad jau sanāk, ka visi 3."viņš noteica.
,,Bet es nespēju to izdarīt tagad, kad tikšos ar viņu - mūsu attiecībām būs beigas!"smilkstot noteicu.
Leonardo piegāja man tuvāk un noglāstīja man vaigu, uzsmaidīja un iesita stipru pļauku.
Manās acīs parādījās asaras un es pakritu uz zemes. Atbalstījos uz rokàm, lai netraumētu punci.
,,Tu šovakar pat visu pārtrauksi un tas nebūs viss."viņš apmierināti noteica.
,,Kam tev tas viss?"vaicāju ar dusmu pilnām acīm.
,,Un kam tavai mātei bija jālien manā ģimenē? Mana māte uztaisīja pašnāvību, jo mīlèja manu tēvu, bet tā m@uka visu izjauca. Tagad viņa cietīs tik pat ļoti, cik es, jo redzēs tevi ciešam."viņš noteica.
,,UN kāds te sakar Reičelai un Annikai?"vaicāju.
,,Reičela ir mana māsa, bet Anniku mēs izmantojām un novācām.."viņš iesmējās un izgāja no manas istabas.
Es vispār nesapratu, ko viņš darīja manā istabā, un kā viņš zināja, ka uz šejieni braukšu? Kā? Man nebija ne jausmas.
Noslaucīju acis un piecēlos kājās.
Piegāju pie skapja un no tā izvilku kleitiņu un uzvilku to. Sataisīju matus astē un ieliku banti matos.
Piegāju pie spoguļa un uzkrāsoju skripstas, un uzklāju lūpu spīdumu.
Izgāju no istabas un devos uz karidoru. Uzvilku laiviņas un paķēru somiņu, kur ieliku telefonu un atslēgas.
Izgāju no mājas un ar nedrošiem soļiem devos uz Zaka māju vispirms, ja viņš tur nebūs, došos uz dzīvokli.
Piegāju pie Zaka ģimenes mājām un pieklauvēju.
Man viss trīcēja, es nezināju, kā visu paskaidrot, un vai man teikt taisnību. Mani bija viena doma - ,,BEt es tak viņu mīlu!"
Mājas durvis pavērās un es ieraudzīju Mirandas bālo seju, kura krasi nomainījās, ieraugot mani.
,,Sveika!"sasveicinājos ar Zaka 14 gadus veco māsu.
,,Sveika, meklē Zaku?"viņa vaicāja.
,,JĀ, viņš ir šeit?"manā balsī bija dzirdamas bailes.
,,Jā. Tu droši ej uz viņa istabu, tā atrodas otrajā stāvā pa kreisi!"viņa noteica un norādīja uz kāpnēm.
Uzsmaidīju meitenei un lēniem soļiem, dziļi ievelkot elpu, kāpu augšā pa trepēm.
Piegāju pie puiša istabas druvīm un pieklaivēju.
,,Zak, vai tu tur esi?"samtainā balsī vaicāju.
Zaks atrāva durvis vaļā. Viņa sejā virmoja prieks un šoks kopā, bet tā nevarēja teikt par mani - lūztošo meiteni.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sirds-netrauces-36/715760
