Sika Nelieša piedzīvojumi! 3 no 52

10

Pavisam jauna diena bija aususi un atkal jau rietēja.
Aptuveni 20 stundas no vietas Siks bija gulējis miroņa miegu. Viņš atvēra aizpampušās acis, pasaule griezās un dedzinošas sāpes ārdīja krūtīs. Pārējais ķermenis viegli drebēja, vēss un izsalcis.

"Kas notika?"

Pārāks nogurums vakarnakt bija uzvarējis Siku, noliekot to gulēt bez zālēm, vai ēdiena, kuri ķermenim bija patiešām nepieciešami. Nekāds brīnums. Pat adrenalīna pieplūdums, kas bija apsēdis Siku nespēja viņu noturēt nomedā. Tomēr, visa diena bija pavadīta uz kājam, pilnīgā neprātā. Atnākot mājās, enerģija jau bija izsīkusi un Siks zaudēja samaņu.

Nu atmodies no skaistules miega, ar asiņainām atmiņām viņs atminējās visu, kur bijis, ko darījis un ko ieguvis...

"Ak kungs... pareizi!" Tas bija kā zibens spēriens.

Viņs taču ir bagāts! Bet jutās gan drausmīgi... Ar visu varu un apņēmību, Siks centās kaut apsēsties sēdus, bija laiks celties!
Pirmais mēģinājums bija visai nožēlojams. Sajūta bija slima. Pie katras straujākas kustības, jauns sāpju vilnis satrieca Siku. Gaidot kamēr sāpes norims, Siks sevī ievēroja vēl ko. Tā bija kāda nepazīstama sajūta. Tāds tukšums, kas nepatīkami kņudēja krūtīs un krita uz nerviem. Tas noteikti bija kas jauns, Siks analizēja dīvaino sajūtu, bet īsti tā arī neko neizdomāja.
Sekoja otrais mēģinājums piecelties. Ar agoniju un vaimanām, bet mēģinājums bija veiksmīgs. Atspiedies pret gultas režģi, Siks smaidīja triumfā. Taču, smaids drīz pagaisa, kad Siks paskatījās lejup.
Miegā, leikoplasts bija atlīmējies no krūtīm, atsedzot strutām apkaltušo un nelabi smakojošo brūci. Skats bija atbaidošs. Sikam likās, ka laidīs pār lūpu, bet tad atkal, pār lūpu nemaz nebija ko laist... tas Sikam atgādināja,

"Jāsadabūn kas ēdams..."

11

Ledusskapis bija tukss.
Protams... ko gan viņš gaidīja? Vienīgais, kas tajā sēdēja bija vientuļš, appelējis tomāts. Bēdīgi Siks aizvēra ledusskapi un izskatīja virtuves skapīšus, bet arī tajos viss ko atrada, bija tik tarakāni un vēl vairak pelējums.
Nebija citas izvēles, kā vien doties laukā pēc brokastīm. Bada krampji bija atgriezušies un Siks to vairs nespēja paciest... arī pieturas punkts slimnīcā nebūtu peļams. Lai tie vismaz, kaut kā piesedz "Izdari to pats" ķirurga ķibeli viņa krūtīs.

"Šinī izgāztuvē tā pat vairs nav ko darīt..."

Siks nesteidzās. Cīnoties ar sāpēm viņš iegāja dušā un no jauna aizlīmēja šausmo caurumu krūtīs. Kamēr Siks mazgājas, kautkas viņam ienāca prātā. Ja nu vakardiena ir bijusi tikai sapnis? Ja nu viņš patiesībā ir miris un tagad atmodies kā klaiņojoša dvēsele? Realitāte šķita pārāk laba, lai būtu patiesa. Viņš izlīda no dušas un negribīgi devās pie guļamistabas skapja, kur pagajušo nakt noglabāja somu ar naudu.

Jā! Tur jau ta bija! Ar prieku piekrautā soma uzsmaidīja Sikam un pēkšņī, tā pat kā vakar, tas pats spēka haoss piepildīja Siku, viņs jutās līdz bezgalībai varens! Paķēris dzeltenu bērnu mugursomu, Siks tajā sameta pāris naudas paciņas un pārējo naudu noslēpa bēniņos. Sika pussagruvušais mitēklis bija perfekta dārgumu slēptuve. Neviens zaglis nemūžam pat neiedomātos meklēt tur! Ne kā un nekad.

Nedaudz savācies, jau lustīgāks, Siks devās uz pilsētu.

12

Ak... Sterilā zāļu un tīrībās smarža. Attāli kliedzieni un vaidi atbalsojās caur spožajiem slimnīcas koridoriem. Pa laikam bija dzirdama arī urbju un dažādu citu instrumentu rūkoņa. Tā bija medicīnas mašīna, kas bezsirdīgi kāva pacientu plānos makus. Kā reklāmā, izklaide visai ģimenei!

. . .

Kā plānots, vispirms vajadzēja ieskriet slimnīcā, apstrādāt... brūci.  Tikai viena medmāsa ģība, divi ārsti atteicās ar Siku strādāt un bariņš bērnu raudāja, bet  beigās tomēr Siks bija atkal uz kājām. Izejot no slimnīcas viņš jutas satriecoši un bija patīkami pārsteigts ieraugot savu atspulgu slimnīcas stiklotajā fasādē. Viņa priekšā pavērās pavisam jauns cilvēks! No asinīm atmazgāts, kārtīgi sabintēts, piepumpēts ar pretsāpju līdzekļiem un botoksu, šis bija pavisam jauns Siks. Viņs tikai blenza atspulgā nespēdams no tā atrauties. Par laimi, šo narcisistisko sevis pielūgsmi kautkas iztraucēja. Sika uzmanību pievērsa kāda draudīga, rūcoša skaņa. Tā šķita nākam no augšas un ar katru brīdi kļuva aizvien skaļāka, līdz jau sāka spiest uz ausu bungādiņām. Sabijies, Siks pavērās augšup un ieraudzīja piķa melnu helikopteru, kas lēni slīdēja līmenī ar augstceltņu jumtiem. Te, lidaparāts apstājās un pāris sekundes uzkavējās tieši virs Sika, tad turpinaja virzīties talāk. Minūti vēlāk, ielas atkal kļuva klusas.

"Kas, pie velna, bija tas?!" Siks prātoja.

Lai vai kā, minūti vēlāk bija jau pavisam aizmirsis par mistisko helikopteru. Bads vardarbīgi grauza Sika kunģi neļaujot ne domāt, ne dzīvot. Viņš izmisis devās meklēt tuvāko ieskrietuvi, vai jebko kur pasniedz ēdienu.

Kvartālu tālāk viņš attapās pie kāda ekskluzīva restorāna ieejas. Siks bija dzirdējis par šo vietu, tā bija labi pazīstama ar saviem klientiem, kuru maki allaž treknāki nekā to pēcpuses. Normālos apstākļos, Siks nekad neietu pat tuvumā šādai vietai, jo nečupojās ar turīgiem cilvēkiem, taču citu opciju šajā apkaimē nebija. Viņš norija aizspriedumus un devās iekšā.

13

Cigāru migla, savāda mūzika un pieklusinātas sarunas... Ekskluzīvas virtuves smarža virmoja gaisā. Kā no kartona izgrieztas sievietes tīksminājās par dzīvnieku iekšām, kuras tika pasniegtas ar dubultu uzcenojumu kā delikateses. Ieejot restorānā, pirmais kas metās acīs bija grezna šilte, Siks skeptiski nopētīja to.  

Zelta Ilknis!
* * * * *
Vieta kur savācās intelektuāļi un labdari... vieta kur valda drošība un pārticība!

"Drošība?"
Siks iztēlojās milzu meteorītu ietriecamies ēkā, nogalinot visu un visus.
"No nāves gan neviens nav drošībā..."
Siks uzkavējās tur pat fuajē, aizmirsies savā samaitātajā iztēlē. Te, kaut kas viņu iztramdīja. Tā bija kāda kaulaina, voblas paskata sieviete no administrācijas.
Viņa lecīgi uzrunāja Siku, "Sēr? Vai esiet ko pazaudējis?"

"Tikai savu pašcieņu..." Siks dusmīgi uzšņāca sievietei.
Tad šāda ir pieczvaigžnu apkalpošana? Spriežot pēc augstprātīgā paskata vecenes sejā, tā grasījas lūgt Siku pamest restorānu, viņš laikā pārtrauca, "Es vēlētos galdiņu... jaunkundz." Pieklājība nāca ar sāpēm.  

"Sēr, šis ir ekskluzīvs restorāns!" Viņa iebilda plivinot savu tikko pabeigto franču manikīru Sika sejā.

Siks valdīdamies, nosvērti atbildēja, "Kundze, vai šādi jūs izturaties pret klientiem? Tad es vēlos runāt ar vadību."

Sieviete ar kaulainu aci noskenēja Siku. Viņa uzmanību  piesaistīja dzeltenā soma uz Sika pleca. Kārtīgāk ieskatījusies, viņa pamānīja biezu $ paku, kas stūķējās laukā no somas priekšējās kabatas. Protams, šis skats bija apmierinājis maitas sievieti. Vairs netramdīdama Siku, viņa bargi uzkliedza viemīlim, "Vlad! Ierādi kungam viņa galdiņu!"
No zāles iznāca brutāla paskata vīrietis un aicināja Siku sev līdzi.

Šī bija pirmā reize, kad Siks sper savu kāju šādā vietā. Uzmanīgi viņš nopētija katru smalkāko detaļu. Šis tik tiešām bija piecu zvaigžņu restorāns, bet kautkas tomēr ne bija tā... glaunā atmosvēra mijās ar kautko, ko tikai varētu raksturot kā lētu striptīza bāru. Rijība un piedauzība pasniegta jaunā un kūlturālā veidā.

Viesmīlis norādīja Sikam uz  galdiņu zāles stūrī, kur apgaismojums bija nogriezts zemāks.
Siks apsēdās un viesmīlis uz galda nolika kādu melnu grāmatu, "Te būs ēdienkarte, sēr," viņš rūca ar krievu akcentu, "ļaujiet zināt, kad būsiet gatavs pasūtīt."
Vlads bija patiešām baisa paskata vecis. Viņu vieglāk bija iztēloties ar gaļas cirvi rokā, stāvam kāda morga vai kapsētas fonā, nekā šajā šikajā vietā. Siks pat prātoja, vai šis monstrs netiek restorānā turēts pret savu gribu? Viss taču ir iespējams.

Siks atvēra ēdienkarti un pārskatīja piedāvājumu. Atklāti sakot, piedāvātie ēdieni bija vairāk nelabumu nekā apetīti raisoši... Siks vairs nebija drošs, vai vēl ir izsalcis, viņš neuzkrītoši palūkojās tuvāk sēdošo cilvēku šķīvjos, lai redzētu savām acīm, ka tie patiešām ēd restorāna piedāvāto ēdienu...
Tā lūrot apkārt viņa skatiens apstājās pie galdiņa iepretīm viņējam. Tieši kaimiņos sēdēja kāds vīrietis gados. Tam mugurā bija glauns uzvalks un pie katra sāna stāvēja pa miesas sargam, abi nikniem purniem kā dobermaņiem. Siks nosprieda, ka vīrietis drošivien ir banķieris vai kas tads... VIP.
Katrā ziņā, tas nebija tas kas piesastīja Sika uzmanību. Viņam vairāk interesēja ekskluzīvā paskata meitene, kura garlaikota sēdēja vīrieša klēpī. Viņa izskatījāss tik sagurusi un skumja... tikmēr vīrietis bija iegrimis telefona sarunā.

Gan jau, sajutusi Sika blenšanu, meitene pacēla acis. Viņu skatieni sastapās un Siks izmantoja izdevību, viņš draudzīgi pamāja meitenei. Diemžēl, tā tikai pasmējās un aizgriezās prom. Siku pārņēma vilšanās... sajūta kuru viņš agrāk būtu vienkārši nogrūdis savas zemapziņas dziļumos... bet ne šodien. Sikam bija grūti savaldīties.

"Ko viņa no sevīm iedomājās?" Siks klusām jautāja.
 
Viņš pacentās notikušo atstāt... lai meitene iet ratā. Siks nevēlējās to paciest, bet te viņš netīšām pieķēra meiteni atkal raugoties viņa virziernā un šoreiz, arī vīrietis skeptiski glūnēja uz Sika pusi. Siks noraudzījās, kā meitene izklaidīgi kautko iečūkst vīriešā ausī un te abi sāk skaļi zviegt.
Siks nespēja noticēt savām acīm... kas par snobiem! Trakots emociju vilnis izsita Siku no veselā saprāta un viņš nolēma rīkoties! Nedrošs ko īsti iesākt, Siks vienkarši nikni blenza atpakaļ uz abiem, lielākoties uz vīrieti.
Pārsteidzošā kārtā, tas izrādijās visai efetīvs gājiens. Šķiet glaunais vīrietis jutās aizvainots, ka Siks uzdrīkstās skatīties viņa virzienā.
Viņš tieši uzrunāja Siku, "Uz ko, pie velna, tu blenz?"

Neapsverot sekas, Siks izspļāva pirmo kas ienāca prātā, "Uz tavu seju! Pēdējo reizi kad redzēju ko tādu, es to noskaloju podā..."
Siks pats bija pārsteigts par šādu atbildi. Kur pie velna viņš sevi ievelk? Šāda uzvedība bija viņam pilnīgi neraksturīga.

Vīrietis aizsvilās, "Tu, dranķi, vai tu zini kas es esmu?"

"Nē... kas? Tu aizmirsi?"

Bagātnieks pārsteigumā aprāvās, "Ko?..."

"To ko dzirdēji," Siks apmierināti spļāva,"redzu, ka bez atmiņas tev ir arī dzirdes traucējumi..." Viņš pievēršās meitenei, "Vai tu neesi pārāk laba, lai turētos pie vīrieša viņa gados?"

Vīrietis draudēja,"Tu aizver muti pirms..."

Beidzot arī Siks aizsvilās, kas gan viņu bija pārņēmis?
"Pirms kas? Sadosi man pa muti, vecais?"  
Viņš piecēlās un piegāja pie vīrieša galdiņa. Te uz viņa pusi metās divi nikni tēvaiņi... sasodīts, Siks bija piemirsis par miesas sargiem!
Taču. Kā brīnums, vīrietis abus atsauca malā. Ar interesi viņš lūkojās Sikā, iedrošinadams viņu spert nākamo soli, bet Sikam tālāka plāna nemaz nebija...  tikai vienaldzība, kas nejuta bailes.

Varbūt arī tās bija gadiem apspiestās domas un dusmas, kas partreiz dancināja viņu kā lupatu lelli, jo Siks nekontrolēja neko. Viss ko viņš juta, tas bija tikai tukšums, kas dubultā dzina viņu neprātā...  Vai varbūt arī, tā bija tikai slikta televīzijas ietekme... kas to lai zin.

Sava dzīvnieciskuma varā, Siks nolēma riskēt un norādīja uz meiteni, "Es gribu to."
 
Neticami, bet nu meitene izskatījās visai ieinteresēta Sikā. Vīrietis gan nebija starā. Dusmīgs, viņš piecēlās kājās. Arī miesas sargi atkal bija gatavi uzklupt Sikam, bet vīrietis tos vēlreiz atsauca. Siks balansēja uz naža asmens, taču nepārstāja aizvainot savu sāncensi ar vēl nepamatotu sarkasmu.
Atklāti sakot, vīrietis nemaz nebija tik vecs, kā Siks to padarīja. Viņs bija drīzāk, kautkur ap saviem pusmūža krīzes gadiem... kas droši vien, Sika komentārus padarīja dubult nepatīkamus izsmalcinātā džentelmeņa psihei.

Siks uz brīdi pasniedza roku meitenei, "Nāc ar mani un nenožēlosi," viņš pameta aci uz vēirieša pusi, "un aizmirsti par veco, gan jau ielu pāriet varēs pats..."

Šeku reku, liels pārsteigums sekoja. Tā vietā, lai nomelnotu Sika seju un pēcpusi, vīrietis sāka skaļī rēkt.
Ko? Siks bija gatavs visam, tikai ne šim... Viņs stāvēja ar stulbu sejasizteiksmi raudzīdamies pretiniekā, kurš tobrīd klepoja histēriskus smieklus Sika sejā. Viņs sajuta vīrieša siekalas šļakstāmies savā sejā.  
Bargais vecis beidzot pārstāja smieties un apsēdās, ievilkot meiteni atpakaļ sev klēpī.
"Sēdi nost, dranķi!" Vīrs jautri uzsauca Sikam."Kā tevi vārdā?"

Siks sapīka. Vai šis nozīmēja, ka viņš ir zaudējis cīņu? Viņš piesēda un stādījās priekšā, "Siks... mani sauc, Siks."

"Sik. Neviens nav uzdrīkstējies ar mani šādi runāt jau krietnu laiku... Tu man atgādini mani, kad biju jaunāks!"

"Ceru, ka kļūdies... negribētu vecumdienās izskatīties kā tu..." Siks nomurmināja.

"Zini, es joprojām varu tev sadot pa pakaļu," vīrietis brīdināja, "labāk atslābsti, pirms es pārdomāju." Viesmīlis atnesa divas glāzes ar kādu mistisku, koši zaļu alkoholu. Vienu glāzi vīrietis pasniedza Sikam. "Pieņem manu miera dāvanu, Sik."

Siks prātoja, vai tiešām pēc visa sarunātā vienkāršī tiks cauri sveikā?
Viņs paņēma glāzi, "Par mieru!" Sisk uzsauca un abi izdzēra glāzes sausas.

Svinīgo momentu iztraucēja griezīgs telefona zvans. Vīrietis noslēdza tālruņa skaņu un māja Sikam, lai tas atstāj viņu, "Tagad tinies, man ir darīšanas..." Viņš aprāvās teikumu nepabeidzis un nu blenza uz Sika apbintēto rumpi. Daudz laipnākā tonī viņš piekodināja, "Tev pavaiecās Sik... Nākošreiz neesi tik pārgudrs."

Siks apliecinoši pamāja atmaigušajjam svešiniekam ar galvu. Tā pat, Sika sliktā puiša imidžs jau bija pagaisis bez pēdām un Siks slepenība atviegloti uzelpoja.

"Ak jā," vīrietis vienaldzīgi nogrūda meiteni sev no ceļa. To negaidījusi viņa gandrīz nokrita uz zemes, laimīgā kārtā, Siks paspēja viņu saķert aiz rokas un noturēt. Vīrietis nepacēlis acis no telefona piebilda, "Paķer pie reizes arī atkritumus, labi?"

Meitene referenci neņēma galvā un pamāja Sikam, lai labāk tur mēli aiz zobiem. Viņš reizē, arī ievēroja abu miesas sargu skatienus urbjamies savā pierē... un nosprieda, ka viņam pietiek piedzīvojumu vienai dienai. Kā arī! Siks bija dabūjis to ko vēlējās! Meitene ne tikai bija viņa, bet arī izskatījās, ka mainījusi viedokli par Siku, nu mīlīgi turēja to aiz rokas.

 Siks atsveicinajās,"Tad jau vēl redzēsimies..."

Vīrietis vēl pēdējo reizi pacēla skumjo skatienu pret siku. Brīdi, Siks padomāja, ka atkal ir nokaitinajis šo, bet nē...

Vīrs laiciņu neizteiksmīgi lūkojās Sikā... itkā ar acīm censdamies aizsniegt Sika nelieša dvēseli. Tad smaidīdams teica, "Paliec izsalcis, Sik ...Un nodod Ronam, ka Bils sūta sveicienus." Viņš iesmējās un atkal kļuva nopietns, "Tagad vācieties."

Siks bija satriekts! Kā?
Kā Bils viņu atpazina, kā vienu no Rona klientiem..? Vai uz viņa ir kāda neredzama zīme, kas nodod viņa noslēpumu? Siks atminējās, ka Rons vakar ko minēja par klubu... Vai Bills arī bija šī kluba biedrs? Un kas īsti IR šis klubs? Viss sāka atgādināt kautkādu šausmu filmas scenāriju.
"Nost ar šo visu!" Siks nodomāja.
Divreiz nedomājot, Siks paķēra savas mantas, meiteni un devās uz izeju.

Turpinajums sekos.