Šī ir koma IV1

IV

Omārs Titskovskis

** Teasā...
Augstceltne, trīspadsmitais stāvs. Tumša istaba, tik caur žalūzījām izlaužās pāris bāli gaismas stari. Pie tērrauda galda, kas atrodās istabas centrā, rāmi sēž kāds vīrietis. Tam priekšā, bieza grāmata, kas izskatās diezgan veca. Noteiktām kustībām viņš pāršķir vienu no nodzeltējušajām grāmatas lappaspusēm un atkal necilvēciski sastingst.
Klusumu iztraucē telefona zvans, nesteidzoties savādais vīrietis aizver sējumu. Sniedzoties pēc klausules viņš netīšām uz zemes nogrūž kafijas krūzi, kuru bija atstājis uz pašas galda malas. Krūze nokrīt uz zemes un sašķīst sīkās šķembās, bet neizskatās, ka vīrieti tas uztrauktu. Nepievēršot negadījumam ne mazāko uzmanību, viņš paceļ kalusuli.**

.  .  .

Arnolds nervozi dīdījās savā sēdvietā, cieši piespiedis telefonu pie auss. Pīkstiens pēc pīkstiena, tas sāka ātri krist uz nervim. Te, vienmuļais zvana signāls aprāvās un iestājās pilnīgs klusums. Arnolds saprata, ka otrā galā kāds beidzot  ir pacēlis klausuli.

"...?"
Klusums turpinājās.

"Labrīt! Šeit Arnolds, kā Deils solīja, atzvanu jums... Jūs vēlējāties par kautko aprunāties ar mani?" Viņš centās izklausīties pēc iespējas vēsāks, bet tā pat, balss vietām trīcēja.

Visbeidzot, pēc Arnolda neveiklās priekšā stādīšanās, nedaudz piesmakusi, bet enerģiska vīrieša balss atbildēja, "Arno, mana labā roka! Jā, es gaidīju tavu zvanu..." Bals aprāvās ar dīvainu uzsvaru teikuma galā... Arnolds īsti nesaprata vai tagad ir viņa kārta runāt, sekoja vēlviens neveikls klusuma brīdis.   
Kā jau noprotat, vīrs otrā zvana galā ir Arnolda favorite priekšnieks, Omārs.
Šoreiz jau drošāk, Arnolds turpināja, "Jā, mums ar Deilu te gadījās neliela ķibele, nesanāca ātrāk ar jums sazināties. Lieta tāda ka..." Arnolds nebija īsti pārliecināts, kāpēc vispār izšķiež spēkus cenšoties izdomāt sev attainojumu. Omāram samelot ir praktiski neiespējami, goda vārds, tas vīrs redz caur sienām! ...Ne, burtiskā nozīmē protams. Jūs sapratīsiet laika gaitā.

"Laik paliek," Omārs pārtrauca Arnoldu. "Faktiski, jums vēl ir atvaļinājums. Man vajadzētu būt tam kurš atvainojās..." Viņš ieturēja nelielu pauzi, "Katrā gadījumā, ceru, ka esiet abi ar Deilu labi atpūtušies un beidzot skaidrā, un runājami."

Kamēr Omārs monotomi fonā runāja, Arnolds nespēja noticēt tam cik boss ir mierīgs un savādāks nekā parasti. Kautkas nebija kārtībā. Palaidis gar ausīm pusi priekšnieka teikto, Arnolds sakoncentrēja uzmanību.

Omārs joprojām runāja,"... un vispār, es vakar runāju ar Deilu, nezinu ko tas bija salietojies, bet viņa stāvoklis bija iespaidīgs. Mūsu saruna ilga aptuveni desmit minūtes, kuru laikā viņš man visai detalizēti skaidroja gravitācijas teoriju. Es nezināju ka Deilam ir tik dzīvīga iztēle. Varbūt jūs varētu izmantot kādu no viņa idejām reklāmās pauzēs!" Omārs nosmējās, bet šķiet teikto bija tiešām domājis nopietni. Kā ne kā, iztēle pārdod. Viņš turpināja, "Kam negadās pāršaut pār stŗīpu. Tomēr, nēkotnē ja kāds no jums izlemj eksperimentēt ar smagajām narkotikām, turieties pa gabalu no telefona..."

.  .  .

**Gotfrīds atgriežās. Pastāstīšu jums šo to par  šo jauno stāsta personāžu. Tikai ieliešu sev glāzi, kakls jau galīgi izkatis.
Priekā!

Pirmkārt, šis vīrietis ir Komas mēdiju tēvs. Galvenokārt viņš darbojās ar radiostacijām, kuras uz doto brīdi skaitā ir četras. Praktiski piecas, bet vienu no tām Omārs "uzdāvināja" Arnoldam ar Deilu. Šīs rīcības motīvs joprojām nav skaidrs, bet acīmredzot, atdot staciju abiem bija laba ideja. Viņu kanāls "Radio MessAge" jau kopš sākuma un vēl joprojām ir viss iecienītākais klausītāju starpā bet  par to vēlāk, tagad tas nav būtiski.
 

Vīrs, pilnā vārdā Omārs Titskovkis.
Vardarbība, trūkums, vientulība un izsmiekls no vienaudžu puses bija neatņemama Omāra bērnības sastāvdaļa. Divpadsmit gadu vecumā, jaunais Omārs pameta vecāku mājas. Tik mēnesi vēlāk pēc izšķirošās azibēgšanas, Omāru atrada bezsamaņā vienā no neapdzīvotajiem Komas rajoniem.
 

Viņa glābeji bija Neatkarīgo klases pārstāvji. Iespējams, šī cilts vēl joprojam pastāv un apdzīvo Komas robežas, neviens tieši nevar teikt. Šī grupa sastāvēja no dvēselēm kuras labprātāk izvēlējās dzīvi ārpus normas sabiedrības, atkāpjoties no pilsētas sienu drošības un komforta. Ar laiku, šos cilvēkus varēja sastapt aizvien retāk, par cik tie nesa sliktu slavu. Kopumā, Neatkarīgos nokristīja par slinķiem un sistēmās grāvējiem, pat asociēja ar ļaunu. Tā nu tie turējās pa gabalu un sastapt kādu no tiem bija retums.
Laimīgā kārtā, Omārs tika izglābts no aukstas un drūmas nāves, bet drīz vien izrādījās, ka tas nenozīmēja gaišāku nākotni. Tāpat, jauneklim nācās paša spēkiem iemācīties izdzīvošanas spēli. Tas nebija tāpēc, ka viņa jaunā ģimene bija alu cilvēki, vai mežoņi, kā jūs droši vien to iztēlojaties. Nē. Viņi bija normāli cilvēki, tā pat kā jebkurš no mums. Vinekārši, par cik viņi bija diezgan stingri pret jaunajām atvasēm, dzīve ciltī bija diezgan skarba. Disciplīna bija obligāta un cieņa bija jānopelna. Pagāja laiks pirms Omāru ciltī pieņēma, kā vīrieti un sabiedroto. Septiņpadsmit gadu vecumā viņš pameta savu audžu ģīmeni un atgriezās pilsētā... pēc atriebības.
Hehe, es tik jokojos, protams.
 

Tāds ir Omāra jaunības stāsts. Vai tas tiešām tā bija? Neviens nezin, varbūt. Tiesa, dzīve ir atstājusi manāmas rētas viņa uzvedībā. Ka nekā, Omārs ir slavens ar to ka ir nedaudz... kreizi šit. Redzīet, šiš Omār džeks ir nedaudz blēdis. Ja jūs kādreiz atrodat sevi situācijā aci pret aci ar šo, lābāk esiet vēsi un piezemēti.
 

Pirmo reizi Omāru satiku kādā šaubīgā pagrīdes dzertuvē, todien viņš man piedāvāja uzsaukt pāris rinķus. Es nekautrējos un atdzinos, ka nečupojos ar svešiniekiem, it īpaši tādiem kā viņš. Viņu ieraugot, mans piermais iespaids nebija no tiem labākajiem, šaubīgs tips. Redziet, Omārs ir slavens ne tikai ar savu ekscentrisko uzvedību, bet arī ar savādo imidžu. Ka lai to apraksta?
Brīžos, kad viņa iznīcinošais skatiens nav nomaskēts zem tumšām brillēm, lakats sedz viņa seju līdz pusei. Šķiet, neviens pilnībā viņa seju nemaz nekad nav redzējis. Viņa gaume ir visai neierobežota, spilgtas krāsas, neona akcenti, slimi raksti. Šis vīrietis ir kā LSD uz kājām. Vai jūs uzticētos šādam tipam? Nezinādams kas viņš ir, es atteicu piedāvājumam. Tikai mirkli vēlāk es atklāju ka tā bija liela kļūda no manas puses...

Atgriešanās pilsētā nenoritēja tik gludi, cik cerēts un drīz Titskovskis attapās savu dienu tumšākajā etapā. Nevilcinoties, pilsētas juceklis paņēma to labāko un noveda Omāru līdz pavisam savādākam dzīves stilam, nekā viņš bija cerējis. Dēmoni kā vardarbība, nakotikas, lepnums, alkatība kļuva par Omāra pavadoņiem. Gan, no narkotikām šodien viņš turās pa gabalu, bet tā pat... kautkur pa ceļam, daļa viņa dvēseles tika pazaudēta, kā rezultātā, šad tad, neprāts zaglīgi pielavās un pārņem viņa domas, pārbiedējot jebkuru, kurš tam pieiet par tuvu...
 

Redziet, Omārs dara ko vēlās un kad vēlās...  Piemēram, todien kad es viņu satiku tajā dzertuvē un atteicu viņa draudzības piedāvājumam, Omārs bija noskaņots kādam piedraudēt ar skalpeli... Kāpēc? Es nezinu. Bet es zinu ka tas kāds, biju es! Gribiet, parādīšu rētu? Hehe, labs ir, es tik jokojos, nav nekādu rētu...
Jā, tā nu, es tomēr iedzēru pāris glāzes ar veco labo Titskovski... vai man bija izvēle. Tālākais ir nesvarīgs.
 

Ko vēl lai piebist? Domāju jūs uztvērāt šī personāža ideaolģiju. Par cik viņš darbojās sabiedrības labā, un vienmēr atbalsta izaugsmi, pat varētu teikt ka viņš savā ziņā ir altruistisks... bet kas pretrunīgs aizēno viņa labos darbus, tākā grūti teikt, kas tieši viņam padomā. Draudīgs gan viņš ir. Iespējams joko, iespējams nē... Tāpēc Arnoldam ar Deilu ne visai labpatika atrasties Omāra sabiedrībā, pat ja viņi bija vieni no Titskovska VIP čomiem. Viņiem uzticējās, bet tā pat, labāk bija ieturēt drošu distanci un izrādīt sevi no labākās puses.

Atgriežamies pie neveiklās telefona sarunas.**

.  .  .

Omārs skaidroja, "Es netiesāju un man patiesībā nav nekādas darīšanas gar to ko jūs darāt jūsu brīvajā laikā, bet labāk turiet TO savas dzīves daļu ārpus manas uztveres loka. Saglabāsim attiecības profesionālas...?" Titskovska attieksme joprojām bija pārsteidzoši draudzīga...

"Pats par sevi saprotams! Tātad, par ko jūs vēlējāties runāt ar mani?"

Omārs enerģiski iesaucās, "Ak, jā!" Viņš kļuva nedaudz nopietnāks, "Es pieņemu, ka jau esi pazīstams ar nesen atklāto svešās šūnas vīrusu...?"

Arnolds šo to zināja par šo jaunatklāto slimību, bet tikai tik daudz, cik bija pa ausu galam dirdējis no apkārtējo sarunām. Pēdējā laikā, cilvēki kā aptrakuši par to vien runāja. Kā arī, Arnolds tikai tagad atskārta, ka tas ir tas pats vīruss par kuru Deils tik tikko stāstīja Leģendā...
Arnolds pārliecināti atbildēja, "Jā. Esmu par to dzirdējis. Vīruss atdala prāta ķermeni no avatāra, izkropļojot pacienta realitates uztveri, kā ari iespējama fiziskā ķermeņa mutācija... Runā, ka vīruss ienests no ārpuses; Saturnijas." Arnoldam aptrūkās sakāmais. Omārs neko nepiebilda, tāpēc, viņš turpināja runāt, "Patiesībā, mēs ar Deilu nu pat apspriedām šo tematu..."

"Tātad temats ir saprotams. Labi. Lūk, ko es vēlos no jums ar Deilu. Līdz nākošajai nedēļai ir jāsagatavo pārraide kuras galvenais un vienīgais temats būs šis vīrus. Ielūdziet viesus, expertus, lieciniekus un protams neaizmirsīsim par zvanu stundu... Mērķis ir informēt sabiedrību un plīdzēt viņiem izprast svešās šūnas un Saturnijas bīstamību." Teikumu pārtrauca īsa bet sāpīga klepus lēkme. Titskovskis ievilka kārtīgu skābekļa devu no inhalatora un turpināja, "Dariet savu darbu, neko vairāk nejautāju."

"Izklausās lieliski, Omār!" Arnoldam ideja tiešām patika, vismaz kautkas svaigs un nebijis. "Vai ir vēl kas ko vēlies lai pievienojam?"

"Pagaidām tas ir viss. Esiet kreatīvi. Jums ir nedēļa laika, ejam gaisā nākošo Piektdien." Te pēkšņi nots Omāra balsī mainījās no kā draudzīga uz ko pavisam citu, ko draudīgu, " Vienu gan es jautāju. Nesalaidiet grīstē. Šis pasākums ir lūgums no Mastermind kabineta. Saproti?"

Izdzirdot ellīgo balsi, Arnolda acis iepletās un aukstas tirpas pārskrēja viņa mugurkaulam. Nekad agrāk, vēl viņš nebija dzirdējis Omāru runājam šādā intonācijā... vismaz ne ar viņu personīgi. Nedaudz nervozs tomēr neizrādot bailes Arnolds atbildēja, "Jā, skaidri un gaiši! Viss būs perfekti." Momentāli, Arnolds nedaudz nožēloja tikko izteikto solījumu.

Omārs atgrizās savā neirasti priecīgajā notī, " Lieliski! Piekāpiet manā kabinetā Pirmdien, es jums jau esmu sagādājis darba materiālus; kontakti un informācija... būs noderīgi."  

"Darīts."

"Līdz vēlākam. Sveicini Deilu." Omārs nošņāca īsu smieklu un nolika klausuli.

. . .

Arnolds bija šokā. Pāris sekundes viņš nenolaida klausuli no auss, nesaprazdams kas Titskovskim iekodis, ka tas pēkšņi kļuvis tik laipns. Beidzot atjēdzies Arnolds skaļi nodomāja, "Labāk nekā cerēts... laikam labā omā?"
Tiesa, ierastā draudīguma trūkums no Omāra puses bija savāds. Zvans ne tikai bija novēlots, bet piedevām pagajušo nakt Deils bija pacēlis klausuli kamēr bijis salietojies... un bosam vienalga? Viss bez sekām. Lieliski!

Brītiņu vēlāk Deils atgrižās no vilciena restorāna ar gaidītajām brokastīm. Arnolds joprojām apsēsts ar domām par Omāru, viedi pameta skatienu uz Deilu, kurš nesteidzīgi nāca viņam pretī. Novērsies, viņš apstrādāja tikko redzēto un pacēla galvu otrreiz, lai pārliecinātos, ka tiešām redzēja to ko redzēja. Deils jau bija klāt un  atkal sēdēja savā sēdvietā pretī Arnoldam, kamēr tas joprojām apmulsis blenza uz Deilu un viņa brokastu "laupījumu".
Beidzot, uzjautrināts Arnolds jautāja Deilam, "Kanapē uzkodas un labs šampanietis? Vai tiešām viņiem piedāvājumā nebija kas labāks?!"

Deils pārmetoši izspļāva, "Tevi jau nekas neapmierinās, ne?"

Tik tiešām, Deils bija atgriezies ar lielu, spīdīgu paplāti uz kuras nevīžīgi sakrauti bija neskaitāmi našķi; miniuāturas maizītes un citas uzkodas, dažas izskatījās smalki veidotas, saspraustas ar zobubakstāmajiem kociņiem un kombinētas pēc krāsām. Plate Arnoldam šķita pazīstama, viņš centās atcerēties kur vēl ir redzējis tik mākslinieciski pasniegtu ēdiena zaimošanu. Te, viņa prātā iešāvās flešbeks no pagājušā bosa dzimšanas dienas pasākuma, kurā Arnolds mielojies ar ko visai līdzīgu. Tas nozīmeja, ka šis ir pirmās klases mielasts! Jo Omārs nekad neņēma un nepasniedza neko, kas ir zem paša labākā. Šampanietis arī izskatījās cienīgs. Arnolds paņēma pudeli rokās un to labāk apskatīja. Izlasīt dzēriena nosaukumu bija visaiu grūti, jo gaisīgais šrifts bija tik kruzuļots, ka maz ko varēja saprast.

Arnolds balsī, lēnām izburtoja nosaukumu, "A R K T I S K A I S   M Ī L N I E K S..." Viņš  bargi nolika pudeli atpakaļ uz izvekamā galdiņa, "Deil, tas ir ļoti glaimojoši, bet es nespēju tev uz šo mājienu atbildēt ar to pašu. Man šķiet mēs neesam gatavi šādām attiecībām..."

Deils, kā jau dramaturģijas cienītājs uzreiz iegaja lomā, "Kāpēc nē? Tikai padomā, cik daudz klausītaju mēs spētu piesaistīt mūsu pārraidei ar mīlu kām mūsējā..."

Diezgan pārliecinoši, Arnoldam vienmēr bija licies ka draugs varētu progresēt ziepju operās. Nerdaudz ar reibumu, bet tajā pašā laikā uzjautrināts Arnolds jautāja, "Kas pie...? Kur tu to dabūji?!"

Deils sasita plaukstas, "Ha! Tu nekad neuzminēsi."

"Nē... Tiktiešām, Deil," Arnolds apātiski noteica."Tad kur?"

Deils atbildēja, "Es aizgāju uz restorānu, bet tur viss tukšs, laikam vēl ciet. Pa ceļam ievēroju ka vagoni ir joprojām tukši, par cik, es jau biju pus vilcienā, izdomāju izstaigāt atlikušo daļu un paskatīties, vai tik tiešām uz klāja vairs nav neviena cita pasažiera, izņemot mūsu un to čali..." Deils pameta skatienu uz vīrieti kurš sēdēja vagona otrā galā. "Tā arī nevienu neredzēju, dīvaini. BET! Toties, kad es tiku līdz otram vilciena galam, atklāju ka pēdējais vagons ir okupēts. Tur notiek kautkāds privāts pasākums... es nolēmu iet iečekot kas labs tur notiek..."

Arnolds pārtrauca Deilu, "Privāts pasākums, bet tu nolēmi iet iekšā? Hehe, nu jā, neesmu īstais, lai tev ko pārmestu. Tātad, tu tur ielauzies un atnesi šo?" Arnolds jautāja norādot uz šampanieti un plati.

"Nē, es to nenozagu, ja uz to tu tēmē!" Deils attaisnojās."Durvis bija vaļā, ko vēl es varēju darīt? ...Es devos tālāk un attapos kautkādā hipiju konferencē..." Deils nopauzēja un škiet par kautko aizdomājās.

Arnolds pārjautāja, "Hipiji? Tu domā kā vecajā pasaulē? Tie no aizvēstures grāmatām?"

Nevilcinoties Deils piebilda, "Vai arī, tas iespējams bija kautkāds kults.... Cilvēki dīvainos apmetņos un maskās. Es neesmu pārliecināts, kas tas bija..." viņš paķēra veselu sauju ar uzkodām un visas vienlaicīgi iegrūda sejā. Paviesam ierasti , ar pilnu muti viņš turpināja sarunu," Es nopietni tev saku, ej un pats paskaties. Ļoti amizants skats."

Arnolds nopurināja galvu, cenšoties neskaidrot domas, "Pagaidi, tad kas tur notika?" Arnolds atkal norādīja uz galdu.

"A, jā! Nemanīts, es ielavījos iekšā un apstājos pie pirmā uzkodu galda. Atdzīstos, jā, es tiešām vēlējos šo visu vienkārši nozagt, jo neviens mani pat nepamanīja un viss ticamāk arī nebūtu pamanījuši." Deils sevi paslavēja, "Perfekts noziegums, īstajā vietā un laikā! Bet diemžēl, viņiem tur bija uzraugs un viņš mani izdzina... BET, es nolēmu tāpat riskēt un paķēru to kas bija pa rokai. Viņš redzēja ka es paņēmu šampi un plati, tākā... manas rokas ir šķīstas!" Deils nevainīgi pacēla abas plaukstas pret Aroldu. "Man šķiet tas vecis nevisai vēlējās tur atrasties... varbūt tāpēc viņš neko neteica, tik draudīgi man uzglūnēja. Riktīgs milzenis."

Arnolds nosmēja, "Viņš drīzāk padomāja, ka esi kautkāds atstumtais klaidonis kuru nomoka bads un pažēloja tevi, haha!" Viņs brīdi ko apdomāja. "Tad, varbūt arī iešu un paskatīšos... kaut kā savāds tas tavs stāsts... nekas labāks darāms tā pat nav." Arnolds nosprieda un piecēlās kājās.

Te, Deils iesaucās, "Pag! Kas ar Titskovski? Atzvanīji?"

Arnolds apmulsa atceroties telefona sarunu, "Jā... "

"Nu, ko šis?" Deils dega nepacietībā uzzināt visas asiņainās detaļas.

"Viņš. Viņs bija labā noskaņojumā?"

Deils izskatījās vīlies, "Ko?"

Arnolda sejā parādījās Deilam tik pazīstamais izsmejošais smīns, "Viņš sūta tev sveicienus. Haha, viņš teica ka tu viņam vakar esi skaidrojis gravitācijas teoriju. Nespēju noticēt, ka nebiju kālt, lai to dzirdētu!"

Līdz šim brīdim Deilam bija ļoti lieliski izdevies atgaiņāt morālās paģiras un nožēlu par vakardienas izdarībām, bet te laikam visas atmiņas atgriezās un uzmācīgi vīdēja gar viņa acīm, "Ak, jā... es tagad atceros," Deils sapīka. "Pagaidi, tad viņš nebija ...aizspriedumains par to?"

"Nevisai. Neslikti, ne? Ā, viņš grib, lai gatavojam pāraidi par svešās šūnas vīrusu un Saturniju..." Arnolds kļuva aizdoimīgs, "Dīvaini, mēs tikko par to runājām un tagad šis? Protams tā ir tikai sakritība..."

Deils izstiepās uzceļot kājas uz blakus sēdekļa, "Njā, visticamāk? Visi tagad runā par vīrusu, tas nav nekas savāds." Viņš neticīgi pagrozīja galvu, " Nekad nebūtu domājis ka Omārs būt gatavs ziedot jebkādu ētera laiku šādu tematu apspriešanai. Kopš kura laika viņu tik ļoti satrauc sabiedrības veselība?"

"Tur jau tā lieta. Man šķiet viņam nebija izvēles, jo viņš kautko minēja ka tas ir lūgums no Mastermind kabineta? Nezinu. Bet viņš bija ļoti nopietns... tev vajadzēja dzirdēt sātanu viņa balsī kad viņš man piedraudēja." Arnolds pakavējies baisajā atmiņā un piebilda, "Visam jābūt perfekti ...man škiet, mēs par šito dabūsim labu atlīdzību. Vismaz atalgo viņš godīgi."

Deils nedaudz salecās, "Mastermind? Es nedomāju, ka viņi vispār zin par radio eksistenci... es ceru, ka viņi nav klausījušies mūsu staciju."

Arnods nesaprata, "Ko? Kāpēc?"

"Atceries, es aizpagajušo nedēļu nedaudz pāršāvu pār strīpu ar sazvērestības teoriju jokiem? Jau nu viņiem nepielec? Vi arī trakāk, ja nu viņiem pielec? Ja nu viņi vēlās ar mani izrēķināties?" Deilu pārņēma manāma paranoja.

Arnolds tikai nožāvājās, "Neuztraucies, Deil, tava komēdija nevienam nepielec, es tavā vietā neuztrauktos. Sliktākajā gadījumā, kas jau ir realizējies, visi domās ka esi ķerts."

Deils sakņupa, viņa balss nezkapēc kļuva skumja, "Nezinu gan. Man tāda nelaba sajūta..."

Arnolds pārtrauca, "Tas noteikti no tām kanapē ar kurām tikkko pieliki seju! Tā notiek, ja grauž dievs vien zin ko, kas atrasts nejaušās kultu sanāksmēs."  
Sarunas gaitā Deils jau bija atkorķējis šampanieša pudeli. Arnolds nolēma riskēt un iemalkoja nedaudz Arktiskā Mīlnieka. Tas garšoja pēc debesīm. Mirkli viņš izbaudīja garšas izraisīto eiforiju un visbeidzot devās uz vagona izeju, "Ja neatgriežos pēc 20 minūtēm nāc mani meklēt." Gan bija vairāk domāts kā joks bet, kas zina...

Arnolds šķita satraukts un spēka pārpilns, tikmēr viņa draugs turpināja nozust melanholijā. "Labi, uzlikšiu taimeri. Atnes vēl šmigu, ja tev paveicās tikt iekšā. Mums vēl tāls ceļs priekšā. Tik pat labi var vēl reizi iedzert."

"Darīts!"
Arnolds aiziet.

(Turpinājums sekos)