**Viesnīca. Tumša istaba, nevisai omulīga. Tik pelēcīgas kailas sienas, no mēbelēm tikai gulta. Istabas stūrī novietots vientuļš mākslīgais telpaugs. Gala sienā ir iebūvēts milzīgs vitrāžas logs, apgleznots ar košiem, psihadeliska stila rakstiem. No ārpuses, plastiskajām ielu gaismām iespīdod logā, istaba izgaismojās neskaitāmās zaigojošās krāsās.
Viss ir kluss un mierīgas, kad pēkšņi ar lielu troksni vaļā atsprāgs durvis. Istabā ieslīd noguris siluets un ar sķietami lielu piepūli aizver aiz sevīm durvis. Streipuļojot vīrietis virzās gultas virzienā. Visbeidzot lielā eiforijā viņs iekrīt cietajā matracī un tik sekunžu laikā atslēdzās.**
Šis vīrietis, kurš ir viens no galvenajiem stāsta varoņiem, ir Arnolds. Loģisks, azartisks un nedaudz apsēsts pats ar sevi čalis. Tā teikt... dzīvo ātri, lai mirtu jauns.
. . .
Ir seši no rīta, kautkur pustumsā sāk zvanīt modinātājs. Tik sekundi vēlāk pulkstenis jau ir sašķaidīts lupatās. Kā ierasats, tā vietā lai pulksteni izslēgtu, Arnolds to vienkarši trieca pret sienu.
Pamodies, mūsu stāsta varoinis vēl laiciņu slinki palika zem segām nekustīgs, un vienkārši blenza griestos. Atskurbis pēc kārtīga nakts miega, Arnolds centās ieslēgt smadzenes un atcerēties kas viņš ir un kur atrodās. Tas nebija paģiru dēļ. Jau kopš agras bērnības Arnoldam bija problēmas ar pārāk dziļu miegu un reālistiskiem sapņiem. Sapņiem kuri viņam bieži šķita kā otrā dzīve. Dažreiz, pamostoties Arnolds jutās lēns un sklerotisks, it īpaši attopoties svešā vidē, kā piemēram viesnīcā utt..
Spožas gaismas, glāžu šķindoža un spirgstoši dzērieni atausa viņa atmiņā un Arnolds pasmaidīja. Te smaids atkal pagaisa un viņa seja saskāba nopietnā grimasē. Aizveris acis viņš smagi nopūtās. Bija laiks celties. Lai arī cik ļoti viņš to nevēlējās, viņam ar Deilu (Arnolda sens draugs un darba kolēģis) bija jāpaspēj uz vilcienu. Gada atvaļinājums bija cauri un bija laiks doties mājās.
Dzīvīgi Arnolds izleca no gultas. Liela kļūda. Tikai tagad, pēc šīs absolūti nepārdomātās rīcības, Arnolds beidzot izjuta savas pagājušās nakts šmigas piedzīvojumu effektu. Paģiras bija klāt. Pekšņi, sienas kļuva attālas un grīda savādi mīksta. Arnolds sagrīļojās un atkrita pret tuvāko sienu.
Viņš saķēra galvu un klusi jautāja sev, "Vāks... ko es vakar esmu lietojis?" Sajūta bija tāda, it kā kāds viņam galvā būtu uzmaucis spaini un tagad pa to dauzītu ar zupas karoti. Vēl kādu laiciņu Arnods vaimanāja līdz beidzot saņēmās, "Pie velna, es esmu vīrietis!" Viņš atguva līdzsvaru.
Tā nu, tieši tā pat kā Arnolds bija veicis savu grantiozo uznācienu šaja stāstā, lēni un gāzelējoties viņš lēnam tika līdz durvīm un izgāja gaitenī. Gaitenis bija spocīgs, lai neteiktu vairāk. Tā pat kā visa viesnīca kopumā, bet šī bija lētākā, tā kā, ko tur iebilst?
Izejot no istabas Arnolds uzskrēja vienam no viesnīcas darbiniekiem. Tas salutēja Arnoldu, "Labrīt, kungs! Dodiet mums zināt, ja jums kas nepieciešams!" Jautrais vīrietis pasmaidīja un turpinaja savu apgaitu.
Arnolds neko neatbildēja, tikai kārtīgi nopētīja vīrieša darba formu. Izkatījās, ka hoteļa īpašnieki centās nomaskēt savu pārgurušo darbinieku līķveidīgo paskatu, ietērpjot viņus koši oranžos uzvalkos. Paskats bija ērmīgs un ar siriālu piesitienu.
Viņš pārliecinājās vai patiešām ir nomodā, "Es esmu nomodā? Es esmu Arnolds...? Deils ir blakus numurā. Jā."
Joprojām nedrošs vai spņo, vai nē, viņš devās modināt Deilu.
Ka jau iepriekš minēts, Deils ir Arnolda darba kolēģīs. Abiem, varētu teikt, pieder sava radiostacija. Ārpus darba viņi ir kā... labākie draugi? Laikam Jūs piekritīsiet, tas ir dīvaini, kad divi vīriešī viens otru sauc par labākajiem draugiem... tajā ir kautkas savāds. Teiksim tā, viņi ir labi draugi.
Arnolds pieklauvēja pie Deila istabas dirvīm un aizsmakušā balsī sauca pēc drauga, "Hei, tu nomodā? Jāsāk vākt mantas... drīz vilciens!"
Nekādas atbildes.
Ilgi negaidot, Arnolds klauvēja vēlreiz, " Mēs sarunājam celties sešos... vai ne? Deil, tu vispār tur esi?" Viņš nedaudz pacēla balsi, "...mosties, tu, nelieti! Mēs nokavēsim vilcienu!"
Joprojam klusums.
" Viss. Es slēdzu vaļa durvis."
Arnolds pārmeklēja kabatas un izvilka laukā tādu kā saspraudi, speciāli veidotu durvju uzlaušanai. Jā, tā bija pilnīgi ikdienišķa lieta kura vienmēr Arnoldam bija līdzi. Visur. Tas bija nepieciešams viņa "hobijam", bet par to vēlāk!
**Fun fact!
Patiesībā, šoreiz, šis durvju uzlaužamais verķis Arnoldam bija līdzi tieši Deila dēļ. Pagajušā atvaļinājuma laikā, Deils kautkādā veida bija pamanījies sevi ieslēgst viesnīcas istabā. Deils centās saukt palīgā, bet acīmredzot tajā laikā tuvumā nebija neviens kurš varētu sadzirdēt viņa palīgā saucienus. Tā nu gaidot, garlaikots Deils nezināja ko iesākt un vienkārši piedzērās un aizmiga. Deils gulēja saldā miegā vairāk kā astoņas stundas, kamēr Arnolds zaudējis pratu meklēja savu draugu nepazīstamās pilsētas ielās. Dīvaini, bet notikumi bija sakrituši tieši tā, ka nevienam nebija rezerves atslēgas uz Deila istabu. Kad Arnolds jautāja administrācijai, lai atslēdz durvis, tas nebija iespējams un par cik Deils gulēja, nebija zināms vai kāds vispār ir iekšā. Beigu beigās, durvis vienkārši nācās izgāzt. Kopumā Deils bija pazudis vismaz 11 stundas. **
Tā kā, jā. Arnoldam līdzi bija mūķīzeris. Pāris veiklu rokaskustībau vēlāk, durvis bija uzlauztas un Arnold ielavījās istabā. Acu mirklī viņš pamanīja, ka Deila istaba ir daudz plašāka un gaišāka par viņējo. Kā arī šī istaba bija bagātīgāk mēbelēta. Stūrī bija novietots liels masāžas krēsls, blakus tam mazs galdiņš. Pie sienām bija plaukti, kā arī tās bija gaumīgi apgleznotas ar dažādiem ziedu rakstiem. Salīdzinot ar Deila apartamentiem, Arnolda istaba bija ūķis.
Viņs ieslēdza gaismu un atrada Deilu aizmigušu. Deils bija... extrēms gulētājs. Ar to es domāju, ka viņs gulēja ļoti dīvainās pozās. Kā piemēram tagad, ar seju spilvenā, kamēr viņa rokas un kājas dzīvo šķietami atsevišķas dzīves, izlocītas katra pa savam. No malas varētu gandrīz likties, ka šim gadījumam jāsauc palīga mācītājs, lai veic nelaba izdzīšanu.
Pirmajā momentā, ieraudzījis šo skatu Arnolds nedaudz salecās, jo padomaja ka Deils ir miris, vai pat noslepkavots! Taču tajā pašā brīdī Deils sakustējās un Arnolds atslāba. Acīmredzot, guļošais puisis tikko atmodies bija sadzirdējis kādu sev aiz muguras un tikai vēlējās noskaidrot kurš ir ielauzies viņa istabā, bet nepaspējis atskatīties, pēkšņi Deils sajuta spilvena triecienu sejā.
Kā gan vēl labāk, lai pamodina draugu? Pēc Deila iekaustīšanas ar spilvenu, Arnolds nekavējoties uzsāka deklamēt savu improvizēto rīta sveicienu, kā jau radiovadītāji parasti to dara.
"Labrīt, mostamies, mostamies, cilvēki! Jūs pašlaik klausāties radiostaciju Vēlviena diena, vēlviena apokalipse! Vieta kur jūs drīkstat atslābt un ļaut subliminālajām ziņām ieziepēt jūsu guļošās smadzenes! Pašlaik ir seši un divpadsmit minūtes! Īstais laiks, lai beidzot vilktu savus slinkos pautus laukā no gultas! Savādāk mēs nokavēsim vilcienu! Hahā, atkal!"
Šķiet, dzīvīgais rīta sveiciens Deilu nebija aizsniedzis. Nekustīgs, seju iegrūdis spilvenā viņš vienkārši turpināja gulēt. Tikai nomurmināja, "Es ienīstu tevi... tik ļoti..."
"Uzpriekšu! Celies! Atvaļinājums ir beidzies... vismaz apmaksātā daļa. Majas gaida!"
Deils bedzot pagriezās ar seju pret Arnoldu, "bet es neesmu gatavs atgriezties mājās," viņš apvēlās uz otriem sāniem, "es tagad esmu viens no viņiem. Viens no kurmjiem. Ej bez manīm..."
Arnolds sadusmojās un vēlreiz uzšāva Deilam ar spilvenu.
** Sveicināti, šeit atkal Gotfrīds! Atkāpsimies uz brīdi no galvenā stāsta un es šo to jums paskaidrošu par tiem kurmjiem. Nē, Deils nemurgoja. Lūk, ko viņs ar to domāja.
Tumšā puse pazīstama arī kā Kseroksa.
Kā jau tagad ir zināms, zeme ir pārstājusies griezties un grūti laiki gulstās uz cilvēku pleciem. Vairs nav ne dienas, ne naktis. To vietā tagad mums ir seši tumsas un seši gaismas mēneši, jo zeme vēljoprojām, brīnumainā kārtā rinķo ap sauli. Tā, diena ilgst veselu pus gadu.
Kseroksa, kur pašlaik atrodās Deils ar Arnoldu, Komā funkcionē, kā galvenā nakts dzīves apkaime. Tumsas periodos Kseroksa pārtop supermasīvā izklaides kompleksā. Kas ļoti līdzīgs jūsu laiku Vegasai, tikai Kesroksa ir daudz reiz lielāka, skaļāka un grēcīgāka. Narkotikas, rijība, iekāre, vardarbība utt. Viss sasodītais komplekts! Tās ir Zvēra mājas.
Dienas fāzē neprāts Kseroksā strauji norimst. Tikkmēr, pretējajā puse, Teasa, kura ir tikko pārgājusi nakts fāzē, pārpildās ar "ciemiņiem" no Kseroksas. Tas tādēļ, ka šie Kseroksieši ir tik ļoti pilāgojušies nakts dzīvei, ka vairs nevēlās un nespēj panest dienas gaismu. Tā šie nelaimīgie tumsoņi ir spiesti, ik pēc pus gada pārvākties no vienas zemes puses uz otru. Nekad viņiem nebūs ne miera, ne savu māju. Viņi izvēlējās kļūt par kautko citu, atšķirīgu no dienas cilvēka. Šie tad arī ir tie kurmji kurus pieminēja Deils... neviens cits, protams, viņus tā nesauc. Tas ir Deila pašizdomāts nickname, jo Kseroksieši ne visai labi spēja redzēt dienas gaismā un visticamāk labāk izvēlētos dzīvot zem zemes, nekā gaismā. Deils vienmēr simpatizēja ar šo dzīves veidu. Nekāds brīnums, viņa svārstīgais mākslinieka raksturs lieliski saderēja ar Kseroksas dvēseli. Tomēr, Deilam bija laba dzīve Teasā, tāpēc viņš nekad pārāk neaizrāvās ar domām par nakts dzīvi.
Atpakaļ pie Arnolda, Deila un viesnīcas.**
Arnolds draudīgi nostājies istabas durvīs, nepacietīgi steidzināja Deilu, "jau savāci savas lietas? Pasteidzies..."
Deils izskatījās pārsteigts, "Ko? Bet pagāja tikai kādas piecas minūtes! Es tikai tikko paspēju apģērbties..." Viņs sūdzējās kamēr rakājās pa savu somu, kautko izmisīgi meklējot.
Arnolds neapmierināti norūca, "Tad varēsim pūt stacijā un gaidīt nākamo vilcienu..."
"Aha!" Deils atrada to ko bija meklējis. Tas bija viņa mīļākās saules brilles... pilnīgi dīvaina lieta kurai pieķerties, pasaulē kurā saule, tik pat kā nespīd... Deils atguva savu ierasto pozitīvo attieksmi, "Nē, viss kārtībā. Es jau esmu apģērbies, tikai paķeršu savu žurnalu un varam doties. Man mājās tā pat ir vēl drēbes." Deils atskatījās uz lupatu kaudzi stūrī, "Lai šīs paliek. Ejam!!"
**Arnolds ar Deilu pamet viesnīcu un iziet naksnīgajās Kseroksas ielās. Skumīgi viņi abi slīd caur trokšņaino pilsētu. Drūmais hotelis, kurā viņi nupat bija apmetušies, tagad sarūk tālumā un kļūst mazs un nenozīmīgs. Kamēr Arnolds lasa karti, Deils uzmet pēdējo skatienu baisajai celtnei. Tās spocīgā arhitektūra, izgaismota sarkana. Virss ieejas ir pakārts milzīgs LED baneris uz kura ir attēlots viesnīcas nosaukums, "H Y P N O S" Šis skats... tas... Tas ir sasodīti baiss. **
(Turpinājums sekos)