Pirmā daļa - Šāviens (1)
Tā kā tirdzniecības centrā nebija uzradies ne par vienu nevēlamu personu vairāk, izkļūšana no tā neradīja lielas problēmas, vien mugursomas reizumis iesprūda šaurajās ejās, taču lai ar tām nemanīti atgrieztos patvērumā, izejot cauri tik pat kā puspilsētai, bija nepieciešama daudz lielāka izveicība.
Aptuveni pusceļā Tifānija sāka pamanīt novērotājus. Tie gan bija mierīgi un neko neuzsāka, bet atliktu vien matu šķipsnai aizplīvot pāri neredzamajām robežām, lai izraisītu neatgriezenisku notikumu lavīnu, kas, visticamāk, vainagotos ar trīs cilvēku nāvi. Tas nebija nekāds jaunums; ikviens ar zobiem un nagiem sargāja savu teritoriju, kurā kaut kur bija noslēpts attiecīgās grupas patvērums, arī viņi paši. Galu galā, jebkuras grupas bāzē varētu atrast daudz vairāk noderīgu lietu, nekā kaut mēnesi uzturoties sabrukušos veikalos.
Lai arī cik neuzkrītoši un miermīlīgi noskaņoti, novērotāji tomēr izraisīja neomulīgu saspringumu, un, ieraudzījusi, ka Maiks lēni paliek roku zem jakas, kur slēpās neliela deviņu milimetru pistole, Tifānija steigšus uzlika roku uz spala nazim, kas bija aizbāzts aiz jostas, labi saprazdama, ka nazis ir daudz niecīgāks mierinājums par pistoli, ar kuru no attāluma uzbrucēju var padarīt nekaitīgu un laba šāviena gadījumā pat nogalināt.
Varētu jau mēģināt arī nazi mest, bet kāda iespēja trāpīt, Tifānija nodomāja un mazliet sarkastiski pasmīnēja.
Šonakt „313” uzspīdēja veiksme, un visi trīs pirms rītausmas nokļuva pie savas robežas bez vajadzības tērēt lodes vai mest nažus. Pāris sargi, kas slēpās ēnās tikai dažus metrus aiz robežas, jau pa gabalu viņus atpazina, tomēr nomērķēja un stobrus nenolaida, kamēr tie nebija pienākuši tik tuvu, lai varētu saskatīt viņu sejas un pārliecināties. Neticēt, pārbaudīt un pārliecināties – izdzīvošanas mantra.
Ieiedama patvērumā, Tifānija tūdaļ atbrīvojās no somas, kas pēdējos pāris kilometrus smagi novilka viņas plecus, un novilka virsjaku un zābakus. Telpās gan nebija daudz siltāks kā ārā, taču pie vēsuma viņa bija pieradusi jau sen.
Negaidīdama uz Denjelu un Maiku, viņa turpināja virzīties ēkas iekšienē pa gaiteni, kura grīdu sedza vien siltumizolējošs materiāls. Cik viņai bija zināms, sākotnēji arī šī celtne nebija daudz labākā stāvoklī par nupat apmeklēto tirdzniecības centru, ar to nelielo atšķirību, ka šeit vēl bija šāds tāds jumts, taču komanda bija padarījusi to gandrīz apdzīvojamu, izmantojot pieejamos resursus. Šī paša gaiteņa sienas bija nelīdzenas, jo tās bija „atjaunotas”, sakraujot tukšajās vietās visdažādāko veidu materiālus, un izskatījās tieši tik stabili, it kā šo arhitektūras meistardarbu kopā saturētu vien līmlente, puņķi un asaras.
Tifānija nokļuva pie durvīm gaiteņa vidū, kas tiešām turējās vien ar sudrabotas līmlentes palīdzību, cik klusi vien spēdama, pavēra tās, un ielūkojās iekšā. Telpā valdīja teju necaurredzama tumsa, ko vienā stūrī mazliet kliedēja neliela sveces liesmiņa. Tās blāzmā atspīdēja divas nogurušas sejas, kas neuzticīgi skatījās viņai tieši virsū. Atpazīstot meiteni, tās acīmredzami atslāba. Nepārmijuši ne vārda, abi piecēlās, izlīkumoja starp tumsā nojaušamajiem guļošu cilvēku apveidiem un iznāca gaitenī.
- Kā jums veicās? – aizvēris durvis, pusbalsī vaicāja vīrietis, kuram deniņos jau varēja manīt sirmumu.
- Viss kārtībā, - Tifānija tāpat atbildēja. – Es atradu gana daudz lietojamu drēbju, daļai bija šādi tādi bojājumi, bet domāju, ka tie netraucēs. Un es atradu arī nelielu papildinājumu tavai kolekcijai, - viņa piebilda, vērsdamies pie sievietes, kas stāvēja abiem blakus.
- Ak, kā man patīk sudraba dolāri, - Alete izlieca lūpas, atklājot skatam asus zobus.
- Zinu. Tikai brīdinu, kad izkrāmēsiet manu somu no tās var izbirt arī kāds tarakāns, to tur netrūka.
Alete viegli saviebās.
- Nu ja, nekā perfekta šai pasaulē nebija pat pirms Pēdējā kara.
Tobrīd no gaiteņa gala tuvojās abi puiši. Kad tie bija pienākuši gana tuvu, lai būtu dzirdami čuksti, Maiks sacīja:
- Sveiks, Džeison. Nu tad redz kam laimējās šodien dabūt naktsmaiņu.
- Kādam jau tas jādara, - vīrietis atbildēja.
- Protams, - Maiks iešķībi pasmaidīja. – Mēs ar Denjelu dabūjām visu plānoto, un man izdevās atrast arī pāris draņķīgu nažu un pa pusei sašķaidītas sveces. Gan jau salipināsim kopā un būs kā jaunas.
- Varu derēt, ka nažus savāks mūsu „man nepatīk šaujamie” dieviete. – Denjels norādīja uz Tifāniju. Tā piemiedza acis, iegūstot baisi skaistu izskatu.
- Tā arī darīšu, - viņa noteica. Tad viņa pacēla rokas, lai izceltu asiņainās plaukstas. – Un tagad es ieņemšu dušas telpu.
- Droši. – Maiks nožāvājās. – Es gan iešu gulēt.
- Saldus murgus, - Tifānija novēlēja, dodoties pa gaiteni uz priekšu. Tā galā puspavērtas durvis aizšķērsoja ceļu uz skapja izmēra istabu, kā nodēvēšana par dušas telpu bija pamatīgs kompliments. Pie vienas sienas bija piestiprināta šļūtene un tās galā – mazliet samīcīta skārda bundža ar izbakstītiem caurumiņiem, un grīdā bija paliels caurums, nosegts ar metāla režģi, kas kalpoja kā noteka. Tās arī bija visas ērtības ar pelējumu klātajās četrās sienās.
- Prieks, kur tu rodies, - aizvērdama durvis, Tifānija nomurmināja.
Turpinājums - Šāviens (3)
