Savaldīties 54

Neesmu vēl pārliecināta, bet varbūt neturpināšu šo stāstu. Kā jūs domājat? Vispār it jēga turpināt?!


Es esmu izmisumā, man nav ne mazākās nojausmas ko darīt?!

Pulkstens trīs. Stundas ir beigušās. Satveru Rozes rokas un iedomājos Sintijas guļamistabu.

Nonākam tur laicīgi, kamēr Sintija nav atgriezusies. Apsēžamies uz gultas un tad jau dzirdam, soļus, kas nāk uz augšu. Durvis atveras.

Sintijai izkrīt no rokām mantas.

- Roze?! – meitenes ar asarām iesaucas un apskauj māsu. Tad viņa paskatās uz mani. – Ko tu te meklē?

- Sint, viņa man palīdzēja, viņa mani izglāba.

- Viņa?! – Sintija neticēja tam.

- Jā. – Sintija mani apskāva.

- Paldies, Tev. – pieliecās tuvāk manai ausij. – Neceri, ka karš ir atcelts.

- Pat prātā nenāk. – atčukstēju viņai.

Ja viņa m]pati to vēlas, es esmu gatava precēties ar Dmitriju un mūžam nīkt tajā celtnē.

- Sint?! – Roze uzsāka. – Karu tu neatcel vai ne?

- Mīļā, tu zini, ka, tas nav manā dabā. Un tā arī nebūs šoreiz.

- Sint, lūdzu.

Sintija nolaida galvu.

Roze pieleca kājās, ievilka mani vannasistabā. Saņēma rokas.

- Ved mani prom no šejienes.

Iedomājos būdiņu un mēs pazudām.

- Tu vari izmantot jebkuru maģiju pret viņu. Man ir vienalga. Tu mani izglābi, bet viņa.... – Roze, nonākot galā eksplodēja no dusmām.

- Tu tā nedomā, tas ir dusmu iespaidā.

- Nē, es tā domāju un kā vēl.

- Roze.

- Annij, nē. Dari ko vēlies. Man māsas vairāk nav. Kaut gan ir. – viegli pasmaidīju. Viņa bija atguvusi saprātu. –Tu esi mana māsa.

Tas mani tik tiešām šokēja. Protams, es vienmēr esmu vēlējusies māsu, bet nejau atņemot kādam citam.

Uzvakar pusi bija rosība, mežā. Ierāvāmies tālākajā stūrī.

- Tu, esi pārliecināts, ka viņas ir te? –Rolands jautāja. Roze, pierāvās man tuvāk.

- Jā, es jūtu Anniju. Un Annija, nepametīs nelaimē Rozi.

Viņi bija pie mūsu koka. Mēs sastingām, pārtraucām pat elpot.

- Nu! – Rolands bija nepacietīgs.

- Gaidi.

- Es eju prom. Kāpēc jānāk naktī? Nevar nākt pa dienu? Rīt atgriežamies.

- Roland.

- Dmitrij, nāc. Atgriezīsimies rīt pa dienu.

- Pagaidi mani. – viņi attālinājās.

Mēs vēl kādu brīdi nekustējāmies. Bet kad bijām drošas, ka viņi te nav, nopūtāmies. Par mata tiesu izprukām.

- Ko darīsim?

- Neuztraucies viss būs labi.

- Kā tu zini?

- Bet, lai tas izdotos man vajag atpūtu. Dodamies pie miera.

- Kā tu vari būt droša, ka viņi neatgriežas?

- Es nē, bet tu gan.

- Kā?

- Tu jutīsi, kad tuvojas briesmas. –iekārtojos uz dīvāna blakus Rozei un aizvēru acis.

Rīt būs smaga diena, es esmu pārliecināta, nē, es to zinu