Šausmu stāsts: Tumšais parks [1]1

Kur es atrodos? Kur es esmu? – šo jautājumu, es sev uzdevu vairākas reizes. Kliedzu pa visu tumšo parku. Pienāca nakts un neviena nebija blakus, es apsēdos uz tuvākā soliņa un gaidīju, varbūt tomēr kāds mani atradīs?

Man ir drausmīgi bail, jo ārā bija nakts, auksts un neviena nav blakus.

Pie sevis nodomāju : ‘’Margo, tikai nomierinies, mani tāpat atradīs!’’

Šī doma mani mierināja visu auksto nakti, jo laukā bija rudens. Sākās vējš un es nezināju, kur likties. Mēģināju apgulties zem lielā koka, kas atradās man blakus. Zem koka bija mazliet labāk, mazāk vēja un siltāk.

Sāka palikt gaišāks, tātad ir apmēram 06:30 no rīta, es pie sevis nodomāju. Noteikti, kāds mani atradīs, jo vienmēr šeit esmu staigājusi, bet pirmoreiz apmaldos. Dzirdu, kā putni čivina, bet tas man nepalīdz ar šīm sirds sāpēm. Sirds sāp, jo nevienam es laikam neinteresēju. Tomēr, pēc pāris stundām es izdzirdu cilvēku balsis un kliedzu pēc palīdzības sauciena!

Palīgā, vai te kāds ir? Vai kāds mani dzird? Palīgā!

Tomēr neviens neatsaucas, bet dzirdu tomēr skaņas un saucu palīgā vēlreiz. Šajā reizē, dzirdu to, ka man sauc atpakaļ, bet tieši kur tas atrodas – es nezinu.

Skrienu pa visu parku un saucu palīgā, pie sevis nodomāju : ‘’Te kāds ir! Mani tomēr atradīs.’’

Telefons izlādējies, nevaru uzlikt kādu mūziku, skaņu tikai gribu to, lai mani atrod.

Vienīgā doma galva, kura man skanēja : ‘’Neuztraucies, viss būs labi!’’

Ar šo domu es skrēju pa visu parku un meklēju cilvēkus. Dzīvniekus es redzēju, bet tie man nepalīdzēs, tomēr nepalīdzēs. Nezinu ko darīt, paliek arvien gaišāks. Neredzu nevienu taciņu pa kuru aiziet līdz ceļam un tikt mājās pie savas ģimenes. Nodomāju to, ka viņi noteikti mani gaida.

Pēc apmēram trīs stundām, es dzirdu skaņas, cilvēku valodu. Manuprāt, ka tur kāds ir...

Kliedzu pēc palīdzības un dzirdu uz manu pusi kāds tomēr nāk, kādam tomēr es esmu vajadzīga. Dzirdu saucienus: ‘’Margo, kur Tu esi? Margo’’ Tomēr man nav spēka vairs, lai kliegtu atpakaļ saucienam. Apsēdos uz zaru kaudzes un gaidīju kamēr mani atradīs. Atkal dzirdu balsis, ka sauc manu vārdu, spēka nav un nezinu ko darīt. Tomēr, es pieceļos kājās un brienu caur parku. Skrienu, krītu – galvenais, lai kāds mani ierauga un tad es atkal būšu ar visiem kopā. To, es pie sevis nodomāju. Tas man šobrīd galvenais par ko domāju. Man sāk asaras plūst pār acīm, nezinu ko darīt – esmu uz izmisuma robežas. Drēbes paliek arvien slapjākas un man ir auksti.