Šausmu stāsts: Tumšais mežs [4]1

Nezināmais ar savu pārdabiski garo, tievo augumu atrodas jau pavisam tuvu Stefānijai. Viņš ar savām dīvainajām, kalsnainām, garajām rokām pamatīgi atvēzējas un dur ar dunci Stefānijas ķermenī – vēdera daļā. Ak, Dievs, viņš viņu uzšķērdē un turpina to darīt, it kā izmisīgi kaut ko meklējot Stefānijas iekšās. Es uz brīdi pat aizmirsu elpot, un gaisu cenšos ievilkt plaušās tik lēni un klusi, cik tas vien ir iespējams. Manas acis ir pilnībā izbolītas, neaptverot notiekošo.

Nezināmais ātri un murminoši turpina rakņāties gan ar dunci, gan ar rokām Stefānijas iekšās, brīžiem pat galvu tajā iebāžot. Tad viņš pārtrauca darbību, izņemot laukā kaut kādu orgānu. Viņš to ieliek sev kabatā. Pēc tam ar dunci dodas pie Stefānijas rokām. Viņš sāk tās burtiski griezt pušu. Man palika slikti un vairs nespēju to noskatīties. Viņš griež gabalos Stefāniju! Es skatos uz leju, uz savām kājām, novēršot uzmanību no tā, kas patlaban notiek, un dzirdu pretīgas, griezošas skaņas, kas atgādina cūka nokaušanu. Gaļas griešanu.

Cenšoties ne tikai neskatīties, bet arī neklausīties, piepeši atskāršu, ka dunča asmeņa robainā skaņa pārtrūkst. Paceļot galvu, redzu, ka nezināmais skatās uz manu pusi. Viņš stāv un skatās uz mani, it kā zinātu, ka tur slēpjos. Viņš stāv. Stāv. Un stāv. Tas lika maniem sirds pukstiem sisties straujāk, kuri nemierīgi bungo pa krūtīm. Es tagad vēlos izmisīgi, skaļi elpot, bet pielieku rokas pie mutes, lai to nepieļautu un neizdvestu nekādu troksni.

Viņš sper pirmo soli manā virzienā. Uz brīdi, gribēju pievērt ciešāk skapi, bet tas mani nodotu, turklāt nolādētā līķa galva, iestrēgusi skapja durvīs, maisās pa kājām. Tad viņš sper vēl vienu soli, nostājoties mēness stara priekšā, kas atklāj tā seju. Tā ir bāla, nedzīva, krunkaina, kurā nemanu acis. Seja, kuru manīju logā, un kuru uzskatīju, "ka tikai izlikās".

Es stāvu kā putnu biedēklis un nekustos. Viņa skatiens manī sāka radīt kaut kādu negatīvu iespaidu. Mani pārņem neaprakstāmas bailes, es sāku pamatīgi trīcēt un jūtu kā viņš cenšas ielauzties manā dvēselē ar acu skatienu vien, it kā vēlotos to paņemt. Nezināmais pārāk ilgi jau uz manis skatās, un apjaušu, ka viņš tiešām mani ir pamanījis.

Ar asu kustību nezināmais atver skapja durvis un dur mani ar dunci tik ātri, ka pārsteidza mani nesagatavotu. Es sāku kliegt un bļaut, par laimi, pirmais dūriens mani neskāra, viņš trāpīja garām.

Būdams panikā, es bēgu. Bet garā radība ar savām ķetnām saķer mani aiz pleciem un pievelk pie sevis ciešāk. Viņš mani ir saķēris savās skavās un es ieskatos dziļi viņa sejās, vietā, kur vajadzētu būt acīm, bet tajās manu tikai tukšumu. Es nepārtraukti kliedzu un cenšos tikt vaļā no nezināmā gūsta... bet nespēju, viņš ir pārāk spēcīgs un garš, esmu viņu varā.

Piepeši sajutu ļoti asu sāpi kreisajā kājā, un tikai tagad pamanu, ka lielais, zeltainais duncis ir sasniedzis manu kāju. Sāpes ir neaprakstāmas. Viņš to ir iedūris pavisam dziļi un tad dunci laiž uz leju, velkot to šurpu turpu kā griežot maizi. Gar manām acīm pazibēja visa dzīve un es garīgi gatavojos nāvei. Kliedziens, ko radu ir patiesi skaļš, ka teju vai balss saites kuru katru mirkli pārplīsīs.

Es tikai tagad sāku izraisīt kādu pretošanos, un cīnoties ar riebīgo radību, vēl cenšoties glābties, bet kaut ko pamanu durvju pusē, kur parādās kāds cilvēks. Es pamanu meiteni, kura ir skaisti zilā, elegantā trikotāžas kleitā, ar dekoltē, un kurai rokā ir koka dēles - uzbrūk nezināmajam. Brīnumainā kārtā, nezināmo tas pārsteidza nesagatavotu un viņš šķietami apdullis, zaudēja līdzsvaru un nokrita.

- Džon...? Džon! Ātri, mums ir jābēg! – Gabriela pārsteigta un satraukta noteica.

- Gabriela! – es tik pat pārsteigts un satraukts atildēju.

Mēs abi pametam līķu kaudzi un devāmies uz trepēm, lai nokļūtu uz pirmo stāvu, taču ceļa laikā mani pavadīja drausmīgas sāpes kājā, liekot atskārst, ka esmu savainots, kur kājā ir ieurbusies radības zeltainais duncis. Es nespēšu ātri paiet.

- Gabriela, bēdz! Es nevaru. Man sāp kāja.

Gabriela paskatās uz manu kāju. Viņa novērtē situāciju, bet meitene pieņēmu nepareizo lēmumu.

- Es tevi neatstāšu, Džon! Turos uz maniem pleciem – meitene diezgan pārliecināta noteica, kas mani uzrunāja un pārliecināja, un es paklausīju.

Es jūtos kā vārgulis, taču mans organisms tiešām nevēlas padoties, tādēļ paklausu Gabrielai, meitenei, kurās pat izmisušās un baiļu pilnajās acīs var saskatīt skaistumu.

Mēs jau esam nokļuvuši pie trepēm. Es pamanu, ka meitenei kājās vispār nav nekādu kurpju. Tās ir pilnībā kailas. Nezināmais jau ir attopies un šķērsojis durvis, un ar lieliem soļiem tuvojas mums. Es ar lielām mocībām pieveicu katru pakāpienu, kas ved lejup, balstoties uz Gabrielas pleciem.

- Gabriela, jupis tev rāvis. – pieveicot pakāpienu pēc pakāpiena, viņai saku, smagi elpojot.

- Es tevi tikai apgrūtinu. Atstāj mani un bēdz. Tev ir iespēja izglābties.

- Aizveries, Džon un kusties! – viņa izmisušā balss man uzkliedz, kurā ir jaušama mīlestība.

Pēkšņi es zaudēju līdzsvaru un nokrītu uz pēdējā pakāpiena. Sāpes ir tik lielas, ka vairs neko citu nejūtu, kā tikai velkošu, degošu sajūtu, ko rada brūce un duncis manā kājā. Gabriela cenšas ar visiem spēkiem mani celt augšā un tas pārsteidzošā kārtā arī viņai izdodas. Es daru visu, ko varu, visu, cik man spēka, lai abi izglābtos, taču apzinos, ka ilgi tā nespēšu.

Neatskatoties atpakaļ, mēs ejam pa tumšu telpu, kuru apgaismo tikai mēness gaisma, kas spraucas caur logiem un koku mājas sienas spraugām. Es jūtu ka nezināmais mums aiz muguras ik sekundi pietuvojas tuvāk, un šī sajūta ir vēl nepatīkamāka par kājās izraisīto sāpi. Es nespēju vairs kārtīgi orientēties, kur tieši atrodamies, vien to, ka Gabriela uzņēmusies vadību un atver durvis, aiz kā atklājas tas pats biezais, tumšais mežs, kura ir tik neierasti klusa.

- Skrienam, skrienam! – Gabriela skaļi saka, mudinot man nepadoties.

Šķērsojuši koku mājas lieveni, mēs ar Gabrielu devāmies sazin kādā virzienā. Pie koku mājas mežs nebija tik biezs kā šī vieta, caur kā grūti un sarežģīti pārvietoties. Es elšu un pūšu, un katru reizi ievelkot gaisu, sajūtu arvien lielāku nogurumu. Gabriela joprojām turpina mani turēt, lai es nepakrītu, taču jo tālāk mēs skrienam, jo vairāk sajūtu, ka viņas rokas kļūst vārgākas, kā arī viņa pati smagi elpo un ar mocībām mani ņem sev līdzi kā papildu nastu.

- Gabriela, pietiks, es vairs nevaru... - ar pēdējiem spēkiem es izdvešu.

- Džon, turies... mēs nevaram... apstāties, lūdzu – meitene nobijusies un pārgurusi atbild.

Par spīti visam, es izraujos cauri Gabrielas tvērienam un krītu, piezemējoties uz mīkstām sūnām.

- Džon! – meitene izmisusi nosaka.

- Džon! Džon! Celies! – viņa turpina skaļi mani saukt, bet es vairs nevaru, man nav spēka turpināt bēgt.

Gabriela cenšas mani piecelt kājās, bet viņai tas neizdodas un es, būdams noguris, tikai spēju kaut ko murmināt, it kā samierinājies ar nāvi, kas drīz mani sagaidīs.

- Gabriela... uzklausi mani. Esmu savainots un asiņoju, ar savainotu kāju es neaizbēgšu...

- Lūdzu, nesaki tā, Džon, tev ir jāmēģina – meitene satrauktā balsī cenšas mani motivēt, taču viņai jāsaprot, ka ar mani ir cauri, un es nevēlos, lai manis dēļ viņa ziedotu savu dzīvību.

- Gabriela, Tev ir iespēja izdzīvot, bēdz un nepaliec manis dēļ – sakopojot atlikušos spēkus, es viņai mierīgu nosaku.

- Es nevaru tevi pamest! – viņa izmisušā balsī atbild.

- Bēdz nolādēts! Aizmirsti mani. Ej projām, Tu muļķe! – es viņai ar lielām dusmām uzkliedzu.

Es ieraudzīju izbrīnu un pārsteigumu Gabrielas acīs, un viņa to šķietami arī uztvēra pavisam nopietni, tādējādi viņa strauji pagriezās un skrēja, taču pēc sekundes aprāvās, apgriezās pret mani un teica, ar asarām acīs.

- Džon, man sāp, ka tu tā saki, taču es tevi mīlu. Es nevaru...

- Bēdz! Bēēēēdz! Vai tu nesaproti, nolāpīts!

- Ak, Dievs, Džon! Viņš tuvojas! Es, es...

- Taču bēdz, nolādēts!

Gabriela vilcinājās, taču negribīgi mani tomēr paklausīja un viņa aizbēga pazūdot aiz vairākām priedēm un eglēm - tumšajā mežā, kurā valda nāves klusums un tumsa. Viņa atstāja mani vienu, un pareizi darīja, tagad es gaidīšu savu nāvi, kurā drīz arī dusēšu mūžīgā klusumā.

Es rāpus aizrāpoja līdz tuvākajam kokam, šķiet, ka eglei, un atstutēju savu muguru pret tā stumbru. Tagad sēžu sēdus un veros debesīs. Pamanu spožās zvaigznes un mēnesi, kura ir ļoti liela un apaļa, spīdoši baltā krāsā ar pelēkiem plankumiem. Skaisti.

Perifērā redze ierauga radību, un tā jau ir nostājusies pret mani. Viņš stāv un atkal skatās. Šajā brīdī man ir pilnīgi vienalga, taču ķermenim un organismam nē – un tas dabiski sajūt uztraukumu, ko nespēju kontrolēt. Neviena dzīve būtne jau negrib mirt.

Stāv, un stāv. Pēta mani. Mana sirds jau tā ir daudz ko pārdzīvojusi, taču tā joprojām satraukti, spēcīgi krūtīs dauzās. Viss kārtībā. Drīz tam būs pielikts punkts. Nezināmais pieliecas, es pamanu vēlreiz viņa nedzīvo, bāli atbaidošo seju, kurā nemanu ne degunu, ne muti, neko, tikai acu vietā tukšus caurumus. Nezināmais satver ar labo roku dunci, kas iedurta manā kreisajā kājā, un ar asu kustību to izņem laukā. Es iekliedzos, pēc tā sekoja vēl viens kliedziens un stiprāka asiņošana.

Āā! – mani pārņēma bailes. Brīdī, kad duncis tika izņemts laukā – manu ķermeni caurstrāvoja sāpes un bailes. Es sāku vairāk uztraukties, trīcēt, man palika auksti un elpoju pārāk ātri un smagi, saprotot, ka tās ir beigas. Nezināmais lielo dunci paceļ augstāk, es tikai sēdus bezspēcīgi to noskatos ar muguru atbalstījies pret egles cieto stumbru.

Nozibēja dunča asmens baltajā mēness gaismā, es aizvēru acis, un dūriens sekoja viens pēc otra. Mani dūra gan vēderā, gan rokās, gan kājās. Es dzirdu dunča nepārtraukto žvakstēšanu, kas griež, caurdur un kropļo manu ķermeni. Sākumā izjuta mazākas, bet tad lielākas sāpes, bet vēlāk – tās neuztvēru pavisam, jo organisms padodas, ieslīgst bezsamaņā. Iestājas tumsa. Iestājas tik pat dziļš klusums kā šajā dīvainajā, tumšajā mežā.

Džona sāpju pilnais kliedziens piepildīja tumšo mežu, un Gabriela tos sadzirdēja. Viņa saprata, ka nezināmais viņu galina, vai arī jau ir nogalinājis. Viņa piepeši apstājās, un sajuta sirdī asu dūrienu, ka kāds tajā būtu iešāvis asu bultu. Viņa paskatījās pār savu plecu, un šķietami gribēja skriet atpakaļ, taču viņa atcerējās tikko puiša teikto "Bēdz nolādēts! Aizmirsti mani! Ej projām Tu muļķe!". Sirds dziļumos viņa saprata, ka puisis to nedomāja nopietni, viņš viņu tikai pasargāja, domājot tikai par viņas drošība, un ziedoja sevi, lai viņa varētu ietaupīt laiku. Tas ir ļoti cēlsirdīgi, bet apzinoties, ka viņas puisis ir miris – ir emocionāli smagi.

Gabriela pagriezās, ar asarām acīs atsāka skriet. Brīžiem viņa noslauku ar roku piedurknēm asaras. Viņa ir izmisumā. Visi viņa draugi ir miruši. Paziņas, kas bija ballītē arīdzan. Un tas pasakoties kaut kam nezināmam. Kas tas ir? Ko tam vajag? Kādēļ tas to dara?

- Turpini skriet, Gabriela! – viņa elsojot pie sevis nosaka, jo spēki sāka izsīkst.

- Tikai neapstājies... - viņa pie sevis atgādina.

Meitene jau skrien aptuveni divdesmit vai vairākas minūtes un viņa apstājas. Šo minūšu laikā viņa nav dzirdējusi pilnīgi neko. Ne Džona balsi, tikai klusumu. Debesīs vietām vīd gaišums un vietām var pamanīt mākoņus, kuri noslēpuši mēnesi. Nav ne jausmas, cik patlaban ir pulkstenis. Šķiet, ka kuru katru mirkli var aust Saule. Gabrielai nav nedz mobilais telefons, nedz lukturis vai kas cits, kas viņai dotu gaismu.

Gabriela veras visapkārt. Viņa redz tikai mežu un atskārš, ka kļuvis nedaudz gaišāks. Zem savām kājām redz mīkstās sūnas. Neskaitāmas smalkas skujas. Tālāk dažus nolauztus kociņus guļam uz zemes. Piepeši aiz paliela koka viņa pamana tumsā kaut ko spilgtu spīdošu. Viņa sāka soļot tajā virzienā. Objekts kļuva lielāks ik soli, ko Gabriela spēra.

- Nevar būt – viņa ar trīcošajām lūpām nosaka.

Gabriela atrada mašīnu, Džona mašīnu. Tā ir baltā krāsā ar četrām durvīm, un priekšējās šofera durvis ir pilnībā vaļā atvērtas. Automašīnas aizmugurē pie bagāžnieka rēgojas BMW marka. Viņa ir pārsteigta, ka šajā bailīgajā, tumšajā mežā viņa ir uzgājusi Džona mašīnu, kas ir kā meklēt adatu sienu kaudzē. Gabriela pieskrēja aši pie tās tuvāk, un pamana, ka automašīna ir iebraukusi kokā, kurai ir nobrāzts pamatīgs miza slānis. Automobilim priekšējais vējstikls ir ieplaisāts, un priekšpusē manāma bukte.

Gabriela skopi atceras gadījumu, kad viņi visi četri ap pēcpusdienu – Džons, Džozefs, Gabriela, Stefānija pameta koku māju, kurā notika tā aizraujošā ballīte par godu Džona 25 gadu jubilejai, lai aizbrauktu uz tuvāko veikalu nopirkt vēl vairāk alkoholu, jo viesi prasīja vēl. Un kā gan var atteikt tik labai kompānijai. Problēma bija tāda, ka veikals atrodas vismaz 70 kilometru attālumā, un viņi visi četri bija iereibuši. Džons bija vismazāk dzēris, taču pietiekami, lai nevarētu savaldīt mašīnu.

Mašīna brauca diezgan ātri, tad uz labo pusi, tad uz kreiso pusi, kur kuru katru mirkli tā var nobraukt uz ceļa. Gabriela teica Džonam, lai brauc lēnāk un uzmanīgāk, bet viņš bija jubilārs, tādējādi iedomājoties, ka šī diena pieder viņam un viņš var darīt jebko, neaizdomājoties par savu un citu drošību. Gabriela pēkšņi ieraudzīja koku, ko uzreiz norādīja Džonam, taču bija par vēlu, kad mašīna tajā ietriecās.

Džons sasita stipri galvu, kas nedaudz asiņoja un aptraipīja viņa drēbes, viņš zaudēja samaņu. Savukārt Džozefs un Stefānija bija visvairāk dzēruši, un viņi nespēja neko apjēgt. Abi atradās mašīnas aizmugurē, un neguva nopietnus savainojumus. Turklāt Gabriela bija vienīgā piesprādzējusies, kas pasargāja viņa dzīvību un drošību. Meitene neguva nekādus savainojumus, viņa bija iereibusi, bet ne tik, lai nevarētu saprast notiekošo. Viņi bija nobraukuši apmēram tikai piecus kilometrus – attālums no koku mājas.

Gabriela centās pamodināt Džonu, taču viņš nereaģēja. Džozefs un Stefānija lielo uzņemto alkoholu dēļ pamanījās iemigt, un Gabriela palika viena pati nomodā. Viņa meklēja savu mobilo telefonu, lai sazinātos ar ātro palīdzību, taču nebija zonas. Kad Gabriela izkāpa laukā no mašīnas, lai atrastu zonu, kas tik ļoti ir nepieciešams telefonam, lai varētu sazināties ar ārpasauli, viņa pamanīja kaut ko dīvainu sev priekšā.