Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
74

Es joprojām stāvu kājās, un uz mirkli gribēju bēgt, taču nezināmais bija pienācis pavisam tuvu man klāt, kad piepeši soļu čaukstoņa pārtrūka. Acīmredzot nezināmais ir nostājies man tieši pretī, aci pret aci, iespējams, tikai metru attālumā no manis. Es stāvu un neko citu nedaru, it kā samierinājies ar bezspēcību un aklumu, ko rada melnā tumsa. Uz brīdi vēlējos uzbrukt tam virsū, pat ja to neredzu, lai izbeigtu šo spriedzi. Taču es to nedaru. Es tikai jūtu, ka tas nezināmais manī cieši skatās un pēta. Tāda sajūtu, ka tas mani ir paralizējis, jo es vienkāršu stāvu. Es atkal sajūtu pūtienu, šoreiz sev uz sejas. Tas elpo man virsū. Saožu pretīgu smaržu, ka kāds būtu ēdis kaut ko cilvēkam prātā nepieņemamu. Atkal aukstais pieskāriens...

Mani pārņem slikta priekšnojauta un es strauji pagriežos un bēgu. Es skrienu kā negudrs un lielā ātrumā, brīžiem aizmirstot ievilkt gaisu. Ātrums ir tik liels ka klūpu un ceļos. Klūpu un ceļos. Ar rokām haotiski atgrūžos no kokiem un lecu pāri kaut kam un atsperos no kaut kā. Brīnumaini, bet vēl neesmu ieskrējis kādā kokā, bet sev aiz muguras izdzirdu rupju, spēcīgu balsi, kas manā priekšā atbalsojas. Tas laikam skrien man pakaļ.

- Āāā! – es jūtu, ka piepeši krītu lejup un vārtos pa zemi līdz atsitos pret kaut kādu koka stumbru.

Par laimi, kritiens nebija bīstams un ceļā trāpītais koka stumbrs apturēja tālāku krišanu. Es attapjos un jūtu, ka atrodos uz kaut kādas nogāzes, kas vēl dodas lejup. Raupjā balss man aiz muguras kaut kur tālumā vēl klīst un es nedomājot eju tālāk pa nogāzi. Pēc brīža sajūtu, ka zeme kļuvusi līdzenāka un apkārtne kļūst gaišāka - baltāka, kas piepilda tumsu ar gaišumu. Pamanu virs sevis, ka lieli, melni mākoņi debesīs aiz sevis atklāj vairākas spožas zvaigznes un apaļu, spīdošu mēness ripu, kuru gaismas stari traucas manās acīs.

Mežs diezgan strauji kļuva pārredzamāks, es atskatos aiz sevis un veros citur, bet nekādu kustību nemanu. Ak, Dievs stāv man klāt. Kas tas bija? Satraucies, es dodos tālāk, piesardzīgi lavoties gar kokiem un turoties tālāk no nogāzes, kur vēl var sadzirdēt neskaidras balsis. Šķiet, ka no tā vēl joprojām neesmu aizbēdzis, un ka tas mani vajā.

Piepeši es ieraugu netālu no sevis šķietami sarkanus apavus. Pie tām aši pieskrienu, vienlaikus atskārsdams, ka nezināmais ir apklusis un neizdveš neko, kā rezultātā iestājas atkal tas klusums. Abi apavi, kas ir nokļuvuši manās rokās lika sirdij sažņaugties.

- Nolāpīts, tās ir Džozefa kurpes! – manā sejā valdīja pamatīgs sašutums un izmisums.

Ieraugot apavus, un tuvumā neredzot pašu Džozefu, es sastingu. Es gribēju saukt pēc viņa, bet atceros, ka mani vajā kaut kas. Tādēļ es turu mēli aiz zobiem un ar plaukstu aizsedzu savu muti, lai neizdvestu nekādas skaņas. Džozefam noteikti viss ir kārtībā. Noteikti, tam ir kaut kāds izskaidrojums. Lēni un klusām izpētu šo apkārtni, bet neko citu aizdomīgu nemanu, kā vienīgi manās rokās Džozefa kurpes. Bet varbūt tās nav viņējās? Tās noteikti ir viņējās, jo tik labi apavi, tik labā stāvoklī tā gluži nemētātos. Turklāt sarkanas ar zīmogu 'Nike' – tās ir viņa kurpes.

Atstājot kurpes es dodos arvien tālāk no nogāzes. Dodos meklēt Džozefu. Viņam te kaut kur ir jābūt. Ceru, ka nav noticis kas slikts. Bet naivi ir tā domāt, ņemot vērā, ka kāds te pa tumsu nezināms vazājas un izdveš atbaidošas skaņas.

Es šķērsoju un izmeklēju vairākus krūmus ar domu atrast Džozefu, bet no viņa ne miņas. Mēness gaisma palīdz saskatīt ceļu, kas ļauj justies krietni komfortablāk, bet domas par Džozefa mani satrauc, arī par nezināmo, kas mani šķietami vajā. Vai tiešām Džozefam ir noticis kaut kas nopietns? Vai vispār mani kāds vajā? Varbūt esmu vienkārši pamatīgi salietojies un rodas halucinācijas. Nezinu. Nezinu, ko domāt. Bet man ir jābūt piesardzīgam.

Par to prātodams, meža pielietajā mēness gaismā pamanu savā acu priekšā spilgtu gaismas avotu. Tas lika man sarauties un apstāties. Es vēroju gaismu, kuru spēju saskatīt cauri meža biezoknim – neskaitāmām eglēm. Tā nešķiet pēc luktura gaismas, visdrīzāk pēc spuldzes. Iespējams, tur varētu būt kāda māja. Šī doma lika man vairs daudz nedomāt un skriet tajā virzienā.

Skrienot, jūtu zem savām kājām, mīkstās, dziļās sūnas, kas aptver potītes un dzirdu sevi skaļi elpojam. Skrienot zari un lapas nevienmērīgi čaukst. Vietām mazāki koki ar saviem zariem patrāpās aizķert un skrāpēt, taču ķermeņi kaut cik pasargā manu uzvilktais gaišais flaniļa krekls. Saplēstās bikses turpina vietām paplašināt savu plīsumu, taču tam visam gluži nepievēršu lielu uzmanību un pat nezinu, cik ilgi jau skrienu, taču esmu tuvojos gaismai ik mirkli. Esmu klāt un man priekšā paveras nedaudz klajāks lauks, atklājot aiz sevis man ko pazīstamu.

Redzētais kā izšauta bulta mērķī liek man atcerēties notikumus un ievieš lielāku skaidrību visā šajā notiekošajā. Es tagad atceros!...

Es sev priekšā manu lielu divstāvu koku māju, kas mēness gaismā izskatās diezgan spociska. Tā noplukušā koka māja ar šķību jumtu un bez elektrības, bez jebkādas saziņas ar ārpasauli, pilnīgi bez jebkāda sadzīves lietām - mēs ar draugiem gribējām nosvinēt šeit manu 25 gada jubileju, diezgan traki, zinu, bet mēs vēlējāmies atrasties pēc iespējas tālāk no civilizācijas, lai varētu kārtīgi iztrakoties kā jau jauniešiem pienāktos. Un lai mums neviens netraucētu, un mēs netraucētu citiem.

Mēs te sarīkojām ballīti, uzaicinot arī citus viesus, kuri lielākoties bija paziņas. Bet diemžēl es neatceros, kas notika brīdī, kad dzēru pēdējo alkohola pudeli. Tur bija daudz dažādi cilvēki, un jā, mani draugi.

Saskatu, ka noplukušā mājas logā, kuru rūtis ir saplaisājušas un caurumainas, vīd neliela gaisma – tā tālumā šķita spožāka nekā tagad. Un es atskāršu, ka caur noputējušo logu neredzu vis spuldzi, bet gan raustītu sveces gaismu, kas mājā veido nepatīkamas, raustošas ēnas, radot šķietamību, par kādu rosamību. Vienu brīdi pamanu, ka kāds aizslīd garām gar logu un piepeši atgriežas - veras caur tām. Nezinu kādēļ mani pārņem sajūtu, ka tas vēro mani, bet es nevaru īsti skaidri saskatīt, kas tieši mani vēro. Bet kad seja pietuvojas tuvāk sveces liesmai, es pamanu tikai bālu seju, kas nešķita dzīva un kurai neredzēju acis. Bez acīm? Mani pārņēma zosāda, jo mirklī, kad acis aizvēru, lai pārliecinātos, vai tiešām kaut ko tādu saskatīju, loga priekšā tagad manu tikai pašu sveci, kas nemierīgi mājas telpās izdala gaismu.

Zosāda joprojām nevēlas mani pamest un es paskatos sev aiz muguras, taču neko nemanu. Varbūt tas ir tas nezināmais, kas mani vajāja? Bet varbūt kāds cits? Iespējams, viņš ir mani pamanījis un izlīdis laukā no koku mājas, lai mani nomedītu? Nav ne jausmas, taču es drebu kā apšu lapa, un esmu izbrīnīts, cik ilgi mana sirds spēs šo visu izturēt.

Vai man doties iekšā mājā? Varbūt tur ir mani draugi? Varbūt viņi ir sagūstīti un man viņiem jāpalīdz? Piepeši es izdzirdu neskaidras balsis, kas izkļūst cauri koka mājas spraugām. Neilgi pēc tā es ieraugu un sadzirdu, ka mājas durvis čīkstoši atveras, it kā mani aicinātu tur.

- Kāds palīdziet! Lūdzu! – Izskan izmisīgi saucieni, kuru balsī bija jaušamas bailes.

Šķiet, ka uz mirkli mans sirds bija apstājusies, bet izdzirdot skaidri Stefānijas izmisušo balsi, tā atguva savu darbību. Mani pārņēma sapratne, ka viss ir galīgā dimbā un te neslēpjas nekāds melnais joks, kā sākumā biju iedomājies. Es grasījos skriet mājā iekšā, bet vilcinos, atcerēdamies iepriekš redzēto un paša durvju atvēršanos. Bet varbūt šis viss ir tikai murgains sapnis? Diez vai, ja sajūtas ir tik reālistiskas. Pieļauju, ka man rādās halucinācijas. Beidz māžoties, tu zini, ka tā nav.

Nav laika domāt! Man ir jāskrien iekšā, par spīti visam. Un es arī to daru, pirms tam pārliecinādamies, vai tiešām tuvumā nav neviena. Lēnām lavoties, sprerot soli pa solim, esmu nonācis jau pavisam tuvu durvīm, kuras ir pus atvērtas, ieskatos telpā, vai kāds tur gadījumā neslēpjas. Taču mēnessgaisma nespēj ielauzties tajā, un svece, kas atrodas uz loga palodzes, šķiet ir vienīgais gaismas avots, kas vāji apgaismo telpas.

Es atkal sadzirdu Stefānijas balsi, bet šoreiz tā ir krietni klusāka un neizteiksmīgāka. Tas man atkal liek šaubīties par savu rīcību, bet tūlītējā raupjā skaņa, kas iešāvās manā ausī un šķietami nāca no aizmugures, nedomājot pavēlēja man ieskriet mājā, durvis aiz sevis aizcērtot.

Es sāku meklēt kaut kādu priekšmetu ar ko varētu durvju rokturi piespiest, lai tās no ārpuses nevarētu atvērt. Taču uztraukums, trīcošās rokas un drebuļu pilnais ķermenis neļauj man skaidri darboties, un par to vairs nedomājot - paveros aiz muguras un ieraugu sveci uz palodzes, kas diezgan skopi apgaismo koka mājas iekšpusi.

Klusums jau labu laiku ir iestājies no Stefānijas puses un nekādu skaņu nav izdvesusi. Nonākot mājā, es jūtos vēl bezspēcīgāks nekā būdams ārā, jo šeit pārņem sajūta, ka atrastos ieslodzījumā. Es cenšos pārlieku netuvoties sveces gaismai, lai sevi nenodotu nezināmajam caur logu, un izmisīgi meklēju Stefāniju.

- Stefānij... Stefānij, tas esmu es Džons. – es klusi un čukstus saucu pēc Stefānijas, taču no viņas nesaņemu nekādu atbildi.

Es dodos atstatus no logiem, kad manā priekšā atklājas viesistaba, kurā sveces raustītā gaisma knapi nokļūst, bet pietiekami, kas ļauj saskatīt savas un drauga mantas, kas ir izārdītas pa visurieni. Te valda pilnīgs haoss un tajā haosā es pamanu guļam Stefāniju, kura sēdus uz grīdas ar muguru atbalstījusies pret sienu neizpauž nekādu dzīvības pazīmju. Viņa ir vienās asinīs un sakropļota. Viņas rokas ir ar ķēdēm saslēgtas.

Turpinājums: Tumšais mežs [3]

 Autors: Spalvas tinte Šausmu stāsts: Tumšais mežs [2]
1.
 Autors: Spalvas tinte Šausmu stāsts: Tumšais mežs [2]
2.
0
74

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [2]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
SAMSS avatars
Medaļa Duraks recidivistsMedaļa Duraks recidivistsMedaļa Zoles 3000 speles
  SAMSS 19.06.17 17:59
 
0
0

  

Juris1604 avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa NastijsMedaļa Dienas doma
  Juris1604 19.06.17 18:29
 
0
0

No beigām jasāk lasīt.