Šausmu stāsts: Tumšais mežs [1]2

Stāsts, ar kuru piedalījos kādas grāmatas izdevniecības rīkotajā konkursā, taču diemžēl tā netika atzīta. Iespējams rakstīšanas stila vai pārāk šaušulīgo stāstu dēļ. Vērtējiet paši, un novēlu patīkamu lasīšanu!

Tumšais mežs (Autors: Oskars)

- Kur es esmu? Kur es atrodos? Kas pie joda, kur es atrodos!? – es satraukts, vairākas reizes pie sevis sacīdams, raustītā balsī nosaku.

Man ir drausmīgi bail, jo sev visapkārt redzu krēslainu vidi un daudz dažādus ievērojamus kokus un krūmus. Man drausmīgi sāp galva.

Nomierinies Džon, galvenais tikai nomierināties, iekšējā zemapziņa cenšas mani mierināt, kad pamanu, ka manas drēbes vietām ir saplēstas, visvairāk ir cietušas manas gaišās džinsu bikses un gaišais flaniļa krekls, pamatīgi aptraipīts ar netīrumiem un vietām ar asinīm.

Es pieceļos kājās un sevi ar rokām pārmeklēju, neatrodu sev uz ķermeņa nekādu brūci. Ar roku nobraucu pa pieri, tur sajutu sūrstošu, nepatīkamas sajūtas. Velns, brūce uz pieres ir raupja un asins sarecējušās. Kas ar mani noticis?

Sāku satraukti izmeklēt savas kabatas, lai atrastu ko noderīgu, proti, saziņu ar ārpasauli – mobilo telefonu vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču nekā. Es atskatos sev aiz muguras, veros apkārt, bet nesaprotu, kur atrodos. Es speru pirmos soļus nezināmajā krēslainā tumsā, kas mani ieskauj un nevēlas pamest. Vai es esmu nonācis ellē? Pasarg, Dievs, Džon, nedomā tādas domas!

Lēnām virzoties uz priekšu, gluži kā gliemezis, es pētu vidi, smagi elpodams no uztraukuma. Neziņa liek man nervozēt un ar trīcošām kājām un rokām es kustos virzienā, kurā man pat nav nojausmas. Redzot un jūtot brikšņus zem sevis, blakus esošus neskaitāmas kuplas egles un garas priedes, nojaušu, ka atrodos kaut kādā mežā.

Taču es neatminos, kā es te būtu nokļuvis un ko te vispār daru, un kas ar mani ir noticis. Uz brīdi apstādamies, es cenšos kaut ko atcerēties, vienlaikus dziļi un mierīgi elpodams, lai nekristu panikā, tādējādi uzturot vieglu prātu, taču tas nav viegli.

- Kā es te nokļuvu? Kas pie velna notiek? Kas ar mani ir noticis un kādēļ esmu savainots? – izmisīgi uzdevu sev neskaitāmus jautājumus vairākas reizes pēc kārtas, ka sāku pat pie sevis kaut ko nesakarīgu murmināt.

Piepeši apstājos un papētu apkārtni cītīgāk. Ritēja sekundes... Tad es patiesi pārliecinos, ka atrodos mežā, diezgan dziļā mežā, Džon, zemapziņa papildina.

Ko man darīt? Protams, ka izkļūt laukā no šī krēslainā, tumši atbaidošā, biezā meža, tādēļ ir jākustas, nevis jāzīlē kafijas biezumos. Apradis ar esošo situāciju, turpinu ceļu nezināmajā, pēc laika atskārsdams, ka elpoju mierīgāk, taču kājas un rokas turpina joprojām nesavaldīgi drebēt aiz bailēm..

Vide kļūst šķietami tumšāka, kas apgrūtina man saskatīt esošo vietu skaidrāku, un es iztaisnoju rokas, lai sevi pasargātu no sadursmes ar kādu koku vai zaru, jo šeit to ir patiesi daudz. Iedams, nesaprotot kur, nav tas patīkamākais, vēl jo vairāk, ka neapzinies notiekošo. Vai es esmu sajucis prātā? Dievs vien zin, taču par to prātodams, es turpinu ceļu, izmisīgi ar rokām atvairot zarus un cerēdams ieraudzīt kādu gaismas stariņu vai kādu civiliedzīvotāju.

Taču ejot arvien tālāk, mani sāk mākt šaubas, vai tas vispār notiks. Mežs, kas mani ieskauj un kas sastāv no vairākām koku šķirnēm, kuru zari teju vai atveido šķietami bailīgus veidojumus, liek manai sirdij pukstēt straujāk. Kā arī šis mežs ir neierasti kluss.

- Pārāk kluss...

Tik kluss, ka ir bail izdvest kaut kādu skaņu, piemēram, saukt kādu palīgā. Džon, izbeidz, noteikti kāds cenšas mani izjokot, iespējams, esmu bijis kārtīgā ballītē... Protams! Man nesen palika 25, taču neko daudz neatceros. Viss ir kā miglā. Stefānija... Gabriela... Džozefs... koku māja.

- Vairāk... neko. – pie sevis vīlies un caur drebošām lūpām nosaku.

Bet noteikti, kā jau parasti tusiņos gadās "pārāk daudz iedzert", kā rezultātā mani varēja atvest uz šo mežu pilnīgu iereibušu un bez saprašanas, lai, kad atgūstot apziņu, mani varētu izjokot par pilnu programmu.

Izklausās jau ticami, taču vai draugi tiešām būtu tik nežēlīgi un atvestu Tevi tumsā vai arī tik dziļā mežā, kur atrodies, iespējams, vairākus desmitus, ja ne pat simtus kilometrus no civilizācijas? Zemapziņa, kura izklausās apbrīnojami mierīga, man nosaka. Šāda atklāsme man ne visai iepriecināja, un es par neko nedomājot, sāku kliegt.

- Ēēēēīī!

- Āāā, vai te kāds ir?

- Džozef, Stefānij, Gabriela!?

- Ouuuuuh!!!!

Un kliedzot – Ēēāāāā!

Kliedzot, piepeši atskāršu, ka nedzirdu atbalsis. Mežs šķietami manas balss skaņas aprij un nevēlas tām ļaut izlauzties cauri to biezoknim. Tas šķita dīvaini un es sāku atkal pāatrināti elpot un pakrūtī sajust nemierīgos sirds sitienus.

Pēc brīža es gribēju krist panikā, jo neko nesaprotu. Prāts cenšas sekundes laikā meklēt jebkādu informāciju gluži kā liekot kopā sarežģītu puzli, kas liktu saprast visu šo notiekošo, bet bez rezultāta. Taču apdomādamies mans prāts deva nelielu fragmentu – kurā es paņēmu kārtējo pudeli, kas saturēja stipri alkoholu un kuru vienā rāvienā izdzēru. Tur bija daudz cilvēku, tai skaitā mani draugi, par mani smiedamies un dziedājot ierastās jubilejas meldiņus.

Domājot, domājot, šķietami sapratu, ka esmu pabijis ballītē kopā ar saviem draugiem. Ar saviem draugiem. Gabriela... Gabriela! Gabriela ir meitene, kurā esmu ieskatījies. Viņa ir simpātiska ar kastaņbrūniem matiem un mirdzošām zilām acīm. Viņa ļoti mīl dzīvniekus, un viņa nekad mūžā šādu joku ar mani neizspēlētu.

Savukārt Stefānija ir draugs Džozefam, manam labākajam draugam. Stefānija augumā nav īpaši padevusies, knapi sasniedzot metri sešdesmit, taču viņas augums un krūtis spētu teju vai ikvienu vīrieti savaldzināt. Viņa ir diezgan jauka un labsirdīga meitene, un viņa zina, ko viņa vēlas.

Toties Džozefs, kas par mani ir divus gadus vecāks, absolvējis augstskolu un vēlas kļūt par ārstu. Kā ārsts varētu ko šādu izdarīt. Kur nu vēl savam labākajam draugam? Jā, viņam šat tad piemita niķis mani pakaitināt vai nobaidīt aiz majas stūriem, bet es nedomāju, ka viņš spētu izrīkoties ar mani šādi, aizvedot noreibušu sazin kādā meža nostūrī... Esmu pārliecināts, ka mani draugi ar šo visu nav saistīti.

Saspiežot pieri grimasē, it kā mēģinot no prāta vēl kaut ko izpiest un vēl dziļāk rakņāties domās - lika man vairāk noticēt tam, ka patiesi esmu nonācis šeit pilnīgā reibumā, jo kā citādi var izskaidrot šādu notikumu, atrodamies ārpus apdzīvotas vietas un nezinot neko. Sazin cik daudz es to nolādēto alkoholu izdzēru. Kā nekā, Tev palika 25, zemapziņa ieminējās. Bet vai tad ir jādzer tik daudz, lai zaudētu sajēgu? Kurš tad varētu man te atvest? Vai vispār mani te kāds ir atvedis? Un vieta, koka māja, kur svinējām, kur tā tagad ir? Nav nekādas nojausmas. Tas viss liek man pilnībā apmulst. Pēkšņi pār ķermeni pārgāja zosāda, kad sadzirdēju kādu ejam aiz sevis.

Es nobijies palecos un strauji paskatos pār plecu. Ar izplestām acīm skatos tumšajā biezoknī un manas acu zīlītes izmisīgi paplašinās, lai tumsā saskatītu kādu vissīkāko detaļu, lai noskaidrotu, kas bija skaņas avots aiz manis. Tā vietā es tikai knapi saredzu savas rokas un tuvākos kokus, un sev priekšā nemanu nevienu, kā vienīgi mežu un tumsu.

- Krrkkr!

Pēkšņi kaut kas skaļi nobrakšķēja un es paliku stīvs kā klints, kas grasās kuru katru mirkli sabrukt.

- Beidziet ākstīties! Pietiks šīs spēlītes! – ar trīcošu un mīkstu balsi nosaku, jo apziņa, ka atrodos tumsā viens un ka kāds mani vēro ir visai briesmīga.

Piepeši sev aiz muguras sajutu aukstu pieskārienu, kas aizrāva manu elpu un pārsteidza pilnīgi nesagatavotu, ka satrūkdamies paklupu aiz kādas kokas saknes, kura izvijusies cauri zemei.

- Āā! – krītot iekliedzos.

Krišanas brīdī centos galvu ar rokām pasargāt, kas notika instinktīvi, un tas arī izdevās, vienīgi uz pieres pārrāvu sadzijušo brūci, caur kā sāka tecēt asinis. Nevilcinoties, es elsdams pieceļos kājās kaujas gatavībā, taču nevienu nemanu. Tumsa ik sekundi kļūst tumšāka, un tā tagad ir piķa melna, ka neko nespēju saredzēt. Dzirdu tikai klusumu. Atkal to dīvaino, neierasto klusumu, kuru pirms mirkļa pāršķēļa drausmīga skaņa. Un pieskāriens, kas bija tik vēss kā mironim.

- N-n-n-nolāpīts, kas t-t-te tikko notika? – neizpratnē stostoties sev uzdevu jautājumu, kuram nezināju atbildi.

Sāku nepārtraukti skatīties sev apkārt, gaidot tumsā jebko. Gaidu, un gaidu. Nekā. Taču kāds bija te, tepat man blakus. Es viņu sajutu. Varbūt man izlikās? Laiks rit, bet nekas nenotiek.

Pagāja šķietami vairākas minūtes. Sazin cik ilgi te stāvu, bet man jāaizmirst nesen notiekošais un jākustas tālāk. Nevaru stāvēt uz vietas, jo iekšējā balss ir tik nemierīga, kas liek man kustēties tikai uz priekšu. Un es tai arī paklausu, dodoties tālāk ļoti lēni un uzmanīgi, rokas iztaisnojis tā kā būdams gluži akls ar balto spieķi rokā.

Sperot kārtējos soļus, un nemierīgi skatīdamies uz visām pusēm liek man teju vai dabūt sirdstrieku, jo nezinu, cik ilgi spēšu vēl izturēt šo situāciju un neseno vēso pieskārienu. Esmu pilnīgā tumsā, skaņas nav nekādas. Nedzirdu ne pūces dziedam, ne vēja šalkoņu, kas koku lapas vai zarus vicinātu. Pilnīgi nekā. Pat kapa klusums nestāv tam klāt.

Laiks šķietami vispār vairs nekustas uz priekšu, un es tik vienīgi domāju par to, kas notiek. Kas notiek? Man jātiek prom no šejienes. Jātiek laukā no šī meža. Es apstājos, un saprotu, ka šādā tumsā maldīties tomēr nav prātīgi, par spīti visam. Es pavēlu savām rokām un kājām, ka palikšu tepat un gaidīšu dienas gaismu – tie arī negribīgi paklausa, kaut gan jūtu tajos nemieru un lielu vēlmi iet, iet un iet. Bet nē! Nomierinies, un gaidi gaismu.

Paveros debesīs. Taču arī tur ir piķa melna tumsa. Neredzu ne zvaigzni, ne mēnesi. Pilnīgi neko. Piepeši manās acīs sariešas asaras. Un jā, es raudu.

- Man bail... M-m-man ir ba-bail. – šņukstēdams saku un asaras sāka plūst pār acīm.

Spriedze ir pārāk liela un nekad savā mūžā 25 gadu laikā neesmu nonācis šādā situācijā. Trakākais, kas var notikt, ir padoties, tādēļ pēc dažām asarām es tomēr cenšos savākties un teikt pie sevis, ka esmu pieaudzis un liels vīrs, un ka neesmu vairs bērns. Šī doma daļēji palīdzēja, bet ne uz ilgu laiku, kad sajutu uz sevis vieglu pūtienu.

Pūtiens strauji aprāvās, kas mani nobaidīja, jo tam pievienojās visādas dīvainas skaņas. Klusumu piepeši pāršķēla soļi, kas tuvojas man. Nolāpīts, vai tas atkal ir atgriezies? Šajā brīdī es nezinu, ko darīt, taču riskēju un uzrunāju kādu sev šķietami tuvojamies.

- Vai te kāds ir? Lūdzu, atsaucieties? – soļi kļuva arvien skaļāki.

Esmu pavēries skaņas virzienā un tajā arī skatos, un mans ķermenis sāka pamatīgi trīcēt.

- Džoz-z-zef? S-S-Stefānij? Gabriela? Nu taču beidziet! P-p-pietiks šīs muļķības! – savaldīgi cenšos pateikt vārdus, vienlaikus sevi naivi mierinot, ka viss notiekošais ir tikai joks.

Turpinājums: Tumšais mežs [2]