Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
141

Dažreiz iedvesmu var sniegt pat īss facebook posts. Saldus sapņus!
Un,piezīme, šis ir MOST. FUC*ED UP stāsts,ko esmu uzrakstījusi. I'll just leave it there.

Tiekas šo lasīsmani droši... Autors: Kimberliiiiii Šausmu stāsts. (Pašizdomāts)
1. Tie,kas šo lasīs,mani droši vien nosodīs,jo nesapratīs. Masu mediju prostitūcijas izvarotie 21.gadsimta upuri pat neticēs manam stāstam. Aizmukuši viltus tīmekļu paralēlēs,tie manu saucienu nedzirdēs. Tāpēc zilaļģu toņa vākos iešūtā kladē,es ielikšu savu stāstu. Man nav ko zaudēt vairs. Man nav kurp iet. Bet man ir jāpastāsta. Es gribu,lai,pretēji matemātiski relatīvi neiespējamajam rezultātam,kāds mūsu/ manu stāstu uzklausītu un zinātu. Te nu tas ir. Es piedzimu Masačūsetsā, skolotājas un ārsta ģimenē, kurā biju vienīgais bērns. Vecāki visu laiku strādāja un tiem man nebija laika. Toties bija daudz ko darīt. Biju svētīts dzīvot rančo, ārpus pilsētas, vietā,kur izklaides bija sinonīms ikdienai. Bērnības sākumu es pavadīju sitot vistas ar rabarberu lapām, trenkājot ponijus un smejoties par cūkām aizgaldā. Es biju bērns. Man nebija robežu un pasaule bija mans spēļlaukums. Līdz es sāku mācīties skolā. Skola.. Bija man neparedzēts izaicinājums. Manas dienas laukā,nomainīja pēc hlora smirdošas, krāsainas,plašas telpas ar logiem nosētu austrumu puses sienu, pāris skapjiem, trīs rindās izvietotiem sešu ozolkoka solu pāriem,un skolotāja galdu to sākumā. Pirmais septembris man stipri palicis atmiņā. Biju pieķēries mātes skotu svārku sarkandzelteni rūtotajam audumam tik stipri,ka resnie pirksteļi asi sāpēja. Viņa, smaidīga, tērzēja ar kādu Everlijas kundzi,kamēr es,centos patverties. Redziet. Mazam cilvēkam skola uzbrūk. Likās,ka man var uzkrist skapis vai skaļie bērni var mani notriekt.. Tas mani biedēja. Taču māte man nepiekāpās. Viņa pastūma mani uz priekšu, un mudināja doties iepazīties. Man šķita, ka es noriju mēli un sastingu. Mans sīkais,kalsnais augums bija ietērpts neglītā uzvalkā un dzeltenā vestē. Matos bija tik daudz pomādes, ka varētu sadmērēt sviestmaizes visiem skolā,bet vaigi sarkani kā ķirši augustā. Vienvārdsakot,es izskatījos kā klauns. Vārdi,ko skolotāja teica, mani neskāra. Tie bija kā fona dārdi,nekas cits. Es biju sasalis un nobloķējis apziņu,cerībā,ka tas ir vien sapnis.. Bet velti. Man nācās būt te. Līdz manu roku satvēra cita. Silta plauksta,kas ierāva mani realitātē. Es pacēlu skatu pret meiteni,kas man smaidīja. Viņai bija platas,apaļas, brūnas acis,un ar lenti sasieti blondi,gari mati. Meitenes smaidu iezīmēja bedrītes pie lūpām un uz zoda. Kad viņa aizvēra acis,tur parādījās maziņas krunciņas. Zeltaini brūna sejas āda. Teju zemesriekstu tonī,lai gan tos neciešu. Lellei līdzīgā būtne mani bija paralizējusi ar savu skaistumu. - Nāc, - balsij džinkstot kā zvaniņiem,viņa noteica, un parāva manu roku uz savu pusi, - Ejam.. Pacienāšu tevi ar ābolu!- viņa uzstāja. Es padevos un devos viņai līdzi uz pašu aizmuguri. Nez kāpēc,es sajutos droši. Pārāk droši. Viņa pasniedza man solīto ābolu,un turpināja stāstu. - Mani sauc Beatrise,bet draugi mani sauc par Bea.. Kā sauc tevi? -Ians.- es vāji nopīkstēju,virpinot ābolu rokās. -Jocīgs vārds.- Bea sacīja un apsēdās uz krēsla,pasitot uz blakus esošā ar plaukstu,- Nāc,Ian! Mēs būsim draugi uz mūžiem! Cik pliekans teksts. Es tagad apdomājos. Bet Beas vārdi bija taisnība. Man nav gana daudz laika,lai aprakstītu visus mūsu attiecību gadus līdz liktenīgajam notikumam. īsumā. Tas atgādināja pasaku. Es un Bea bijām vislabākie draugi skolā. Mēs dzīvojām netālu,un visu laiku tikāmies. Sākumā,viņa ciemojās pie manis,tad es pie viņas. Bea bija visjautrākais cilvēks manā dzīvē. Es pat nekaunējos mainīties ar rotaļlietām ar viņu,un ignorēt citus draugus. Bea bija mans elks. Nudien bija. Mēs kopā sastrādājām daudz muļķību. Sākot ar sporta zālē izmētātiem tualetes papīra ruļļiem.. Līdz eksāmenu rezultātu zagšanai. Mana draudzene bija visdrosmīgākais, trakākais skuķis pasaulē. Es centos viņai tikt līdzi,bet velti,jo Bea bija pārpasaulīga. Skaista,gudra,azartiska un trakulīga. Ja es biju prāts,miers un harmonija,tad Bea bija viesulis. Viņa bija manas dzīves vētra,iznīcinoša un traka,mainot visus manas dzīves pamatus. Viņu es mīlēju. Ļoti. Kad viņai bija jādodas izbraukumos ar vecākiem,es skaitīju minūtes līdz viņas atbraukšanai. Bea man deva laiku un ģimeni. Bea man bija viss. Mums nebija daudz draugu -mēs bijām viens otram. Allaž norakstot viens no otra mājasdarbus,kopā bastojot un kopā darot ko trakulīgu. Sešpadsmit gadu vecumā,mēs bijām pāris. Viņa man atzinās mīlestībā "Titānika" seansa laikā un tobrīd es sev nosolījos mēneša laikā viņai dabūt skaistāko saderināšanās gredzenu. Ticiet man. Ja jūs atrodat savu izredzēto,tad divu domu nav. Un man tas izdevās. Es,smagi strādājot,mēneša laikā sagādāju manai princesei visskaistāko gredzenu. Tikpat košu kā viņa. -Ian.. - viņa izsaucās, skūpstīdama man vaigus,- Ian.. Bet mums ir tikai sešpadsmit gadu.. -Es tevi mīlu, -es stingri noteicu,turot rokas uz meitenes vaigiem. Lai pagaisinātu šaubas no viņas acīm,es noskūpstīju viņas pieri. - Mums vajag kaut ko.. Lai būtu kopā uz mūžiem.. -Bērniņu.. -Bea ierunājās. Un tad es atskārtu. Bea jau ilgi runāja par mazuli. Mani vecāki apsolīja mums pūrā dot dzīvokli,kurp apmesties,kad mēs izlemtu pat ģimeni. Man nebija iemesla apstāties un apdomāties. Bea gribēja,Bea dabūja. Tik vienkārši. Vismaz tā man šķita. Bet tā nebija. Mūsu idilliski iztēlotā grūtniecība bija murgs pēc murga. Pirmais bērns piedzima nedzīvs. Tam sekoja divi spontānie aborti,un Bea sāka lūzt. Viņa mani atraidīja,dusmojās uz sevi un pat atdeva saderināšanās gredzenu. Neko nepaskaidrojot,mana nu jau sieva devās prom,un mēnešiem ilgi mani ignorēja,līdz dienu pirms mūsu gadadienai,es saņēmu īsziņu,ka būšu tēvs. Bea bija atguvusi sirds mieru un laimi acīs, un tas deva dzīvi man. Grūtniecība bija skaists laiks. Mēs kā no jauna iemīlējāmies. Kopā pavadījām ik dienas. Vecāki mūs atbalstīja, draugi arī. Es atradu darbu,un viss šķita patiesi skaisti.. Pārāk skaisti,lai būtu patiesība. Bea pie grūtniecības beigām kļuva vājāka. 34.nedēļā viņa saņēma manu roku,kad gulējām gultā,un teica "Es jūtu,ka es nomiršu.. Un,Ian.. Es negribu".. Un tad viņa izplūda asarās. Lai velns parauj. Man sirds lūzt,to atceroties. Jo nākamajā dienā, izrādijās,ka mēs kopā gulēsim pēdējo nakti. Bea tika aizvesta uz slimnīcu,un viņas dzīvība izdzisa pāris stundās. Šķita. Ka turot viņas ātri atdzisušo roku, kuru reiz meitene man bija uzlikusi uz pleca, es nomiru pats. Es nejutu vairs siltumu. Nejutu neko. Līdz attapos ar izstieptu roku,pistoli plaukstā,un tēmēju uz sava sievas slepkavu. Viņš bija aizvēris acis un gaidīja,kā izaicinot mani. Viņa skatiens bija skaidrs. Viņš nezināja,kas ar vinu notiks. To nezina neviens,kurš skatījies nāvei acīs. Bet ar šo slepkavu bija citādāk. Viņa lūpas pavērās un atskanēja kliedziens un izmisīgas raudas. Šķiet,slepkava bija apķērīgs. Centās mani iežēlināt. Apmierināts par slepkavību. Par to,ka atņēmis manu Beu,viņš pat tagad domāja tikai par sevi. Kas neparasts nupat dzimušam mazulim. Es uzliku spilvenu,pieliku stobru pie tā un nospiedu gaili. Kustēšanās apturējās un es sajutu savādu mieru. Es biju atriebis Beas dzīvību. Bet nu man apkārt bija troksnis. Mazuļi gultās raudāja,tika izlauztas durvis un es tiku nogrūsts uz zemes,policijas spēkam pretoties nespējīgs un nekavējoties notiesāts. Pašlaik atrodos cietumā. Man ir divu gadu nosacīts cietumsods par slepkavību. Bet es neesmu vainīgs. Neesmu! Slepkava bija tas neradījums,nevis es.. Es... Man vairs nav laika. Man ir jādodas uz pastaigu. Bea. Es tevi mīlu. Bea. Es tevi atriebšu. Es apsolu. Ikviens slepkava samaksās.
0
141

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [11]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
eldur avatars
Medaļa JubilārsMedaļa RecidīvistsMedaļa Dienas doma
  eldur 13.05.17 21:42
 
6
0

Diezgan nežēlīgi. bet interesanti.

exkluzīvais avatars
Medaļa SociālistsMedaļa UberautorsMedaļa Sociālists
  exkluzīvais 13.05.17 21:41
 
5
0

  

Kimberliiiiii avatars
Medaļa ZebraMedaļa Holly ShitMedaļa Riesta laiks
  Kimberliiiiii 13.05.17 21:44  
 
4
0
atbildot uz Strāvonis komentāru " tik tiēšām visai freakains šausmu stāst... "Paldies

Blūberijs avatars
Medaļa SensācijaMedaļa BestsellersMedaļa Nostradams
  Blūberijs 17.05.17 20:07  
 
3
0
Akdievs. Mani tas tik ļoti fascinē. Esi jaukums, ja nav grūti, uzdrukā vēl kaut ko. Tu esi talantīha

Strāvonis avatars
Medaļa PalaidnisMedaļa Autoru autorsMedaļa Palaidnis
  Strāvonis 13.05.17 21:42
 
3
0

tik tiēšām visai freakains šausmu stāsts, kur netiek novērtēts savas izredzētais sapnis

Strāvonis avatars
Medaļa PalaidnisMedaļa Autoru autorsMedaļa Palaidnis
  Strāvonis 13.05.17 21:44
 
2
0

atbildot uz Kimberliiiiii komentāru "Paldies "

9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas joks
  9K116 13.05.17 23:53
 
1
0

Tīri tehniski - prasījās dalījums rindkopās utml., jo teksts tāds, kāds viņš ir te, lasījās ellīgi grūti. Kas ir interesanti, jo es zinu, ka valoda un rakstība Tev ir daudz labāka kā šajā stāstā. WTF?

Par saturu - pa manam pārlieku murgaini. Nav man.

Juris1604 avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa NastijsMedaļa Dienas doma
  Juris1604 16.05.17 23:10
 
0
0

      

9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Dienas joks
  9K116 14.05.17 09:20
 
0
0

atbildot uz Kimberliiiiii komentāru "Pamēģini tu uzrakstīt no telefona ko tik garu. ... " Ā, nu ja no telefona, tad skaidrs. Es kaut kā neiedomājos.

Kimberliiiiii avatars
Medaļa ZebraMedaļa Holly ShitMedaļa Riesta laiks
  Kimberliiiiii 14.05.17 08:52  
 
0
0
atbildot uz 9K116 komentāru " Tīri tehniski - prasījās dalījums rindk... "Pamēģini tu uzrakstīt no telefona ko tik garu. Un par gaumi nestrīdas.

SAMSS avatars
Medaļa RainisMedaļa RecidīvistsMedaļa Priecīgus Līgo!
  SAMSS 13.05.17 22:14
 
0
0