local-stats-pixel fb-conv-api

Šausmu stāstiņš!!brrrr...3

24 4

BRĪDINĀJUMS: Stāsts satur daudz uzskatāmi šausminošus elementus, tādēļ to atļauts lasīt cilvēkiem, spokiem, skeletiem un citiem monstriem vienīgi no 18 gadu vecuma.

Bet tur, kur es atrodos, ir pārsteidzoši stindzinošs klusums, kaut kur tālumā kāds novaid vai iekliedzas. Paliek mazliet neomulīgi, un es jūtu, kā uz rokām uzmetas zosāda… Acu priekšā rēgojas pamesta māja, aizaudzis dārzs… Var redzēt, ka gadiem šeit neviens nav kāju spēris, kur nu vēl dzīvojis. Runā, ka te deviņdesmitajos noticis kaut kas šausmīgs – slepkavība vai kāds prātam neaptverams upurēšanas rituāls. Vārtiņi ir pārvilkti ar ķēdi, kas sen jau kā sarūsējusi. Šī ir vieta, kurai labāk mest līkumu, ja negribi nepatikšanas (labākajā gadījumā) vai pilnībā dzīvot apnicis.

Augšstāvā šonakt deg gaisma, kaut arī elektrība atslēgta jau gadu desmitiem. Kas gan tas varētu būt (brrr, sametas šķērmi)? Vai tur kāds tiešām mīt?



Uzlaužu vārtiņus un dodos iekšā; prāts saka „nē”, bet kājas pašas mani ved tuvāk vecās mājas durvīm. Jūtu ļaunas priekšnojautas, bet ziņkāre ir spēcīgāka par visu… Čīkstošas kāpnes, it kā mirušo vaidi tajās atbalsotos… Visur zirnekļu tīkli, kapa tumsa… Dodos augšup, kur skan ērģeles un šņāc kāds kaķis (varbūt pat desmit). Šņāc tik draudīgi un ņaudīgi, ka, šķiet, kā atvēršu durvis – tā metīsies matos un saskrāpēs galvu līdz asinīm, smadzenes vien rēgosies.

Ir nāvīgi bail, nāvīgi bail, bet tomēr nospiežu augšējā stāva istabas rokturi, čīkstoša skaņa, matiņi uz kakla saceļas stāvus, un durvis negribīgi mazliet paveras vaļā. Pēkšņi, atskan ŠAUSMINOŠS KLIEDZIENS, kāds sāk spiegt, nevaldāmi spiegt un metas man tieši sejā. Šķiet, ka pēdējā stundiņa būs klāt. Domās jau ripoju pie dieviem pa kāpnēm lejā, dzirdot kā pārlūst paša spranda.., bet tas izrādās tikai kāds neviesmīlīgs sikspārnis, kam traucēts miers.

Telpā gaisma vairs nedeg (savādi), tomēr gaisā jūtama dedzinātu sveču smaka un kaut kas pūstošs (varbūt žurka – nodomāju?). Istaba novilkusies putekļiem tā, ka tie spiežas kaklā un grūti elpot, visapkārt pelējuma smārds, vidū galds un stūrī trīsdurvju skapis. Skapī skan balsis, skan kā no aizkapa dzīlēm, jo tie, kas runā, nav cilvēki, pat ne spoki.

Paveru durvis un šausmās sastingstu, uz brīdi apstājas sirds. Runā, ka katrai ģimenei skapī ir vismaz viens skelets, – tad nu šai ģimenei tādi ir veseli trīs! Un tie visi sasēduši ap galdu un ar nazi kaut ko graiza. Prātam neaptverami un šausmīgi!! Gribas bēgt, bet bailes ir mani piekalušas pie zemes un neļauj pakustināt i ne mazo pirkstiņu.

Palieku durvīs; brīnums, ka nav mani vēl pamanījuši (vai tomēr izliekas?). Tie naži rokās viņiem ir asi un draudīgi! Viens no skeletiem ir tā ap gadiem 50, sagrabējis, kauli un āda vien (bez ādas), otrs tāds pajaunāks – izteiktiem vaigu kauliem, acu vietā – dobjš tukšums, uz kājas – vaļējs lūzums. Trešais tāds – jaunieša vecumā – vaid, ka šim sāpot kauli. Vecais saka: „Dēliņ, tas tāpēc, ka audz”.

Es iesmietos, ja šī situācijas nebūtu tik stindzinoši baisa (brr)!

Ieskatos rūpīgāk – šie taču grebj ķirbi! Redzu, ka tā sejā parādās grimases – ļaunas acis, zobaina mute ar izteiktiem ilkņveida priekšzobiem un tam visam pāri ļauns smīns. Šis ķirbis ir radīts, lai nogalinātu. Riktīgs manjakķirbis!

Vienā brīdī saprotu, ka labi nebūs un man jāmūk. Sirds ir gatava izlēkt pa muti, bet šis ir tāds brīdis – tagad vai nekad. Metos atpakaļ, bet apgāžu spaini ar zarnām (kā tas te gadījies?!?). Nu, labi varbūt tās nav zarnas, bet ķirbja mīkstums. Esmu pamanīts! Jaunākais skelets iebļaujas tik skaļi un baisi kā lombarda trauksmes sirēna. Ārprāts, viņš sāk skriet man pakaļ, ar NAZI ROKĀS! Es paklūpu, viņš jau ir tik tuvu. Ak, dievs, VAI TIEŠĀM JĀMIRST?

Skelets paklūp, viņš tik ilgi bijis skapī, ka ārpus tā jūtas kā būtu no jauna piedzimis un šim nu būtu jāmācās staigāt. Redzu, kā no viņa izveļas ne tikai nazis, bet arī iekšas – smirdošas un sapelējušas, viss asiņains un šausminošs. Tomēr skelets pieceļas, paskatās man acīs un pirmo reizi dzīvē ievelk gaisu! Viņš nekad nav domājis, ka var dzīvot arī viņpus drošā skapja!

Izmantoju gadījumu un laižos, ko kājas nes. Metos lejā pa kāpnēm, vienā brīdī dzirdu, kā no kabatas izslīd un bezdibenī pazūd mans iPhone… Atmetu ar roku, mājas tač’ ir vecā NOKIA. Skrienu, skrienu vēl, man vēl jāpaspēj♥, bet kur? Vairs nezinu, tomēr pat kapos būtu omulīgāk nekā šajā pamestajā mājā, kurā pat skeleti Helovīnā iznāk no skapja.

♥Atsauce uz Laura Reinika dziesmu “Skrienu, skrienu vēl” ir nejauša – zemapziņa baiļu situācijās veido neizprotamas asociācijas.

24 4 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000
Njā ļoti šausmīgi ļoti šausmīgi (iedomājieties kas es šo saku sarkastiski.) emotion
4 0 atbildēt
Jau ir bijis un nav nekas tāds 18+ .
3 0 atbildēt
Akdievs, cik var Ctrl+C un Ctrl+V?
3 0 atbildēt