9.nodaļa.
Atriebība.
Kad manu pasūtījumu nesa, atpazinu viesmīli, tas bija... Roberts. Viņš mani ieraudzījis, sāka ļauni smaidīt... Zinu, ka viņam būs vienalga par darba zaudējumu, ja varētu man atriebt, ko šodien izdarīju. Tagad atcerējos kāpēc es šo kafejnīcu izvēlējos, šī bija vieta, kur arī iepazinos ar Robertu. Viņš jau bija tuvu ar manu pasūtījumu, kad...
- Sveika zaķīt! Noilgojies? – viņš izsmejoši jautāja.
- Jā, noilgojos. – viņš salika manu pasūtījumu uz galda. – Pat ļoti. – sarkastiski runāju.
- Es tāpat... – viņš tikpat sarkastiski atbildēja. – Zini, es varētu tev visu uzgāzt..., bet negribu zaudēt darbu. Esmu paaugstināts...
- Lieliski, uzsaukšu.. – paņēmu sulas glāzi, - un apsveikšu! –paņēmu, pastiepu glāzi viņam virs galvas un uzgāzu to visu saturu viņam. – Apsveicu par paaugstinājumu! –uzsmaidīju.
- Maita! – viņš iesaucās.
- Atriebība ir saldena... – pasmaidīju, devos samaksāt par pasūtījumu. Zinu, ka neko nepaēdu. Bet labāk pamest kafejnīcu, lai nevajadzētu redzēt viņa seju.
Devos prom no tās vietas. Lēnām devos darba virzienā. Izdomāju ieiet „Mārtiņa beķerejā” nopirkt bulciņas un doties uz darbu.
***
Pēc darba nopirku pāris mantiņas Aleksandram. Smagi, ka tev uz kakla ir bērns, bet man ir aukle, kas man palīdz. Aukle, kas ir tās sievietes radiniece, kas man uzlika šo lāstu. Es nolēmu gatavoties jebkam, jo es cerēju, ka tas viss beigsies. Ceru, ka drīz.
Kāpu augšā. Atslēdzu dzīvokli. Ievēroju aukli sasietu. Es skrēju palīdzēt, kad atsēju aukli un atsēju aukles muti, gatavojos zvanīt policijai, kad atminējos par Aleksandru.
- Kur ir Aleksandrs?! – es iesaucos.
- Viņu viņš paņēma... – sieviete ar miklām acīm atbild. Es pametu viņai telefonu, un liku sazvanīt policiju. Devos meklēt kaut ko zaglis ir pametis. Ieeju savā istabā. Uz mana rakstāmgalda stāvēja zīmīte. Paņēmu to, lai izlasītu. Es lasot zīmīti kļuvu gan jau bālāka. Un arī iebiedēta. Aukle ienāca istabā.
- Vai kas noticis? – viņa jautāja. Viņa pati bija nobijusies, bet centās to neizrādīt. Es turēju galvu.
- Dēmons ir nikns par bērna nozagšanu. Tas kretīns! – nu jau sāku rūkt, manu ķermeņa kontroli pārņēma dēmons.
- Dēmon! Es centos pasargāt mazuli, bet esmu veca... – viņa lūdzās. Es vairs neko neredzēju. Es zaudēju kontroli. Tālāk visu varēju sekot kā sapnī...
***
- Dēmon! Es centos pasargāt mazuli, bet esmu veca... – viņa lūdzās. Es vēroju sievieti. Es jutu, kā dēmons apdomā vai nogalināt vai nē.
- Es saprotu tevi... – dēmons klusi murmināja.
- Lūdzu, nenogalini mani... – viņa lūdzās.
- Es tevi nenogalināšu. Es nogalināšu viņu! – norūcis dēmons, izlēca pa logu.
Viņa skrēja. Skrēja līdz nonācām Vecrīgā. „Tu to nedarīsi?” es jautāju. „Nogalināt? Tad mans saraksts tiktu sabojāts!”. To pateikusi atcerējos to zīmīti, kad atklāju, kurš būs pēdējais upuris šajā vietā, kad pametīšu Rīgu.
Mēs uzlēcām uz viņa mājas, rāpāmies uz jumtu. Labi, ka bija vakars. Neviens īpaši neredzēja mūs. Viņa apsēdās uz jumta un dungoja kādu kaitinošu melodiju. Mēs tur sēdējām ilgi un gaidījām.
Pēc kādas stundas, viņa kāpa lejā pie viņa. Pie Roberta. Atvērusi logu kā parasti, viņa ielavījās istabā. Atradusi Aleksandru, paņēmusi klēpī, devās uz loga pusi. Mēs pa tām izlecām. „Aukle ir mājās. Viņa nenodos mūs. Atdošu tavu ķermeni, kad tiksim mājās, es visu nokārtošu ar policistiem. Un viņu nodošu par zādzību”. Tad es jutu, ka es pazūdu tumšā bezdibenī, neko neredzu. Esmu viena ar tumsu...
***
Kad pamodos, es biju savā gultā. Aukle sēdēja pie gultas. Es piecēlos. Viņa sāka man stāstīt par vakardienas notikumiem, kā dēmons visu nokārtojis un mazulim nekas nekaiš, ja vien vienīgi mazuli bija saskrāpēta roka. Takā Robertam bija kaķis, tad saprotams iemesls par saskrāpēto roku. Es piecēlos, devos mazgāties un ēst. Kamēr sēdēju pie galda, pasniedzu Aleksandram vakardienas pirktās rotaļlietas. Viņš laimīgi paķēra rotaļlietas un sāka ar tām rotaļāties. Es smaidīju par mazuļa laimi. Un smaidīju arī par to, ka Roberts pašlaik ir pie policistiem un nokārto savas lietas, tas ir, kādēļ zaga mazuli. Un tā es aizsapņojusies, apjēdzu, ka es vairs nekontrolēju pār ķermeni. Es zūdu atkal nebūtībā...
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Saulriets-10nodala/635387
