Jūs domājat, ka Pokaiņi ir spocīgākā vieta Latvijā. Tā nav. Un es pastāstīšu, kāpēc tā nav. Pokaiņos, jūs paskraidat, paskatāties akmens krāvumus,pataustiet kokus un braucat mājās. Bet tur, kur es biju, lūk tur bija pavisam spokainas lietas.
Tas bija vasarā. Es pastaigājos pa Ragaciema pludmali. Pludmale kā jau pludmale - kāpas, smiltiņas, šur un tur pa aļģei, mazliet tālāk retas priedes un krūmi. Nekas īpašs. Uz pludmali biju atbraucis viens. Domāts bija, ka tā nebūs, taču kompānija pievīla. Sākotnēji to nezināju, jo bija norunāts, ka kompānija atbrauks vakarā un kopīgi pavadīsim tepat arī nakti. Par kempinga vietu jau biju samaksājis, tapēc nenāca ne prātā doties prom. Ja jau samaksāju, patusēšu vienatnē. Izbaudīšu skaisto jūru, pludmali, varbūt ar kādu iepazīšos. Laiks paskrēja raiti, līz visu omu sabojāja lietus vakarpusē. Ielīdu savā teltī noslēpties no lietus un negaidīti iemigu.
Pamodos naktī no dzestra vēja. Atvēru telti un likās jocīgi. Ārā sutināja kā žāvētavā. No kurienes tad dzestrais vējiņš manā teltī? Izvilku aliņu, taisījos jau vērt to vaļā, lai mierīgi, klausoties mūziku un dzerot aliņu baudītu silto vakaru, kad izdzirdēju tālumā kliedzienus pēc palīdzības. Paskatījos apkārt -neviena cita tuvumā nebija, tāpēc metos kliedzienu virzienā. Šķita, ka kliedzieni skan netālu no bākas. Jo vairāk tai tuvojos jo skaļāki tie kļuva. Kad tiku līdz bākai iestājās klusums. Pie bākas tikt nevarēju, jo sēta un vārti bija ciet, līst pāri negribēju. Pludmale izskatījās tukša. Pāris reizes nokliedzos, cerot sasaukt to, kas sauca pēc palīdzības. Klusums. Pie sevis notrīcēju. Vai tiešām es savā ziņā noklausījos kā mirst cilvēks? Un vai tiešām šis cilvēks būtu noslīcis mirkli pirms viņu sasniedzu? Sašļucis devos telts virzienā. Par variantu izsaukt glābējus pat neiedomājos- šoks bija pārāk liels. Pie manas telts stāvēja kāda meitene. Es piegāju pie viņas ar mērķi pajautāt kas viņa ir un ko te dara. Mēnessgaismas apspīdēta viņa šķita ļoti skaista, taču bāla kā krīts. Manus jautājumus viņa ignorēja. Kad iedomājos, pieskarties viņai, viņa aši izlocījās no mana tvēriena un sāka kliegt. Viņas balss šķita pazīstama. Sākotnēji kliedzieni šķita neskaidri, taču tie ar vien vairak sāka atgādināt saukšanu pēc palīdzības. Es blenzu viņai virsū nesaprašanā līz sapratu, ka tie ir tie paši kliedzieni, tā pati balss, kurai skrēju pakaļ. Es centos pajautāt viņai kā viņa te nokļuva pirms manis, jo skrienot viņu glābt neredzēju, ka kāds dotos šajā virzienā. Meitene turpināja kliegt. Es centos viņu satvert, lai nomierinātu, taču tad, kad apskāvu viņu notika, kas negaidītāks... Viņa manās rokās pārvērtās ūdenī un burtiski iztecēja starp maniem pirkstiem. Es metos iekšā teltī, cerot tur paslēpties no murgiem, kas notiek šajā pludmalē, šajā naktī. Iekšā neviens nenāca, taču ik pēc laika es dzirdēju tālumā skanam kliedzienus pēc palīdzības. Visu laiku vienā un tajā pašā balsī. Naktī es nespēju aizvērt ne acu. No rīta, kad devos uz mašīnu, lai brauktu prom uz mana kapota bija nolikta balta roze...
