local-stats-pixel fb-conv-api

Sasistā dzīve (4)3

125 0

- Ārprāts! Nu kur var cilvēks būt tik stulbs! No laba prāta saistīties ar alkānu! – Egija iesaucās, iznākot gaitenī.
Tikko bija beigusies literatūras stunda, kuras tēma šoreiz bija Rūdolfa Blaumaņa novele „Purva bridējs”.
- Gluži manas domas, - Zane teica. – Ja man vajadzētu izvēlēties, es ņemtu Akmentiņu. Un jūs?
- Es neņemtu nevienu no viņiem, - Renāte sacīja.
- Pieņemsim, ka tādas izvēles nav. Vai nu Akmentiņš, vai Edgars.
Renāte atbildēja nevilcinoties:
- Akmentiņš.
- Es arī ņemtu Akmentiņu, - Egija teica. – Nost ar tādiem Edgariem!
- Nē, nost ar tādām Kristīnēm! – Renāte iebilda. – Dzērājs lielā mērā ir atkarīgs no apkārtējiem. Ja viņam trāpīsies sieva, kura neļaus dzert un katru reizi, kad šis pārnāks mājās pālī, ievilks ar pannu pa galvu un pēc tam atspārdīs, viņš agri vai vēlu atmetīs dzeršanu. Ja dzeršanas dēļ viņu atlaidīs no visiem darbiem, viņam vai nu nāksies atmest dzeršanu vai kļūt par bomzi. Jo neiecietīgāks esi pret dzērājiem, jo ātrāk viņi pieraujas. Ziepes sākas tad, kad tu sāc viņiem pakļauties. Zinu tādas „Kristīnes”, kuras vaimanā par sūro likteni, bet neko nedara. Vēl vairāk, velk vīru dzīvoklī, apgulda, pa nakti izmazgā drēbes un no rīta vēl uztaisa ēst. Dzīvo pilnīgos mēslos, bet to bezmaz vai izbauda. Mazohistes!
- „Sievietes liktens ir mīlēt un ciest,” – Zane nocitēja banālo un mūžveco teicienu.
- Iespert pa olām tam kretīnam, kurš šito izdomāja! – Renāte nošņāca.
Nolaidusi tvaiku, Renāte grasījās nomierināties, kad ieraudzīja pa gaiteni pretī nākam kādu meiteņu kompāniju. Viņa ievilka plaušās tik daudz gaisa, ka krūškurvis izskatījās par vismaz trešdaļu lielāks nekā pirms tam un piebikstīja Egijai un Zanei. Abas uzreiz pieņēma izaicinošu pozu un viņu sejās parādījās smīns. Meitenes pretējā gaiteņa galā kā sarunājušas pacēla zodus gaisā un raudzījās uz Renāti, Egiju un Zani ar neslēptu nicinājumu. Draudzenēm likās, ka viņas dzird sev adresētu vārdu „bomzenes”. Abas kompānijas lēni tuvojās viena otrai.
Kad attālums starp viņām bija aptuveni metrs, viena no viņām, gara auguma blondīne, sacīja:
- Renāte, kādas tev jaukas botas. Droši vien pirktas „RIMI” par pieciem latiem.
Abas viņas draudzenes indīgi iesmējās.
- Neuzminēji. „T-Marketā”* par latu septiņdesmit deviņi, - Renāte atteica uzspēlēti priecīgā balsī.
Blondīne palūkojās uz Renātes botām ar tādu riebumu, it kā tās būtu tikko izvilktas no miskastes. Vai tualetes poda. Renāte paspēra pāris soļu uz priekšu, tā ka tagad attālums starp viņu un blondīni bija pusmetrs. Blondīne neviļus parāvās uz atpakaļu – nevis no bailēm, bet gan no nepatikas.
- Madara, tikai tāpēc, ka tavas drēbes maksā piecdesmit latus gabalā, bet manējās – piecīti par kilogramu*, nevajag iedomāties, ka tu esi labāka par mani. – Šoreiz Renātes balss tonis bija pavisam nopietns.
Negaidot atbildi, Renāte pagāja garām Madarai un viņas kompānijai. Egija un Zane sekoja. Madara kaut ko uzsauca viņām nopakaļ, bet neviena no draudzenēm tam nepievērsa uzmanību. Kad viņas bija tikušas līdz trepēm, kas veda uz pirmo stāvu, Renāte nošņācās:
- Losene!
Ar Madaru draudzenes naidojās jau labu laiku. Madara, kuras tēvs bija uzņēmējs, uzskatīja, ka tētuka nauda viņai dod tiesības uzskatīt sevi par pārāku un noniecināt citus. Renātei, Egijai un Zanei viņa bija sākusi piesieties tieši viņu lēto drēbju dēļ. Tagad viņa joprojām mēdza viņām piekasīties, taču nu jau cita iemesla dēļ – Madara draudzenes ienīda. Viņa bija pieradusi, ka viņai skolā ir liela vara. Ja citas meitenes bailēs no Madaras viņai pakļāvās, tad no Renātes & Co ko tādu gaidīt, protams, bija velti. Viņas ne tikai ņirgājās par Madaru, bet varēja atklāti parādīt viņai mēli vai paceltu vidējo pirkstu. Tas Madaru tracināja.
Visas trīs devās uz pirmajā stāvā esošo kiosku. Egija nopirka sev jaunu pildspalvu, jo viņējā bija izrakstījusies un, lai gan Renāte un Zane bija piedāvājušas atdot kādu no savām, Egija uzstāja, ka vēlas nopirkt jaunu.
- Meitenes, neaizmirstiet: šodien pēc stundām pulcējamies pie manis, - Renāte atgādināja, kad viņas kāpa atpakaļ uz otro stāvu, jo tūlīt bija jāsākas nākamajai stundai.
- Aizmirst tusiņu? Nekad! – Egija iesaucās.
- Gaidu ar nepacietību, - Zane teica. - Kaut nu tās atlikušās piecas stundas ātrāk paietu.

===


Uz galda lielā traukā bija iebērti šokolādes cepumiņi - par kopīgi samesto naudu bija sanācis gandrīz kilograms. Renāte nolika uz galda trīs tējkarotes, trīs krūzes un tējkannu ar tikko uzvārījušos ūdeni. Pēc brīža no krūzēm jau cēlās gaisā garaiņi un tiem līdzi – riekstu kapučīno smarža. Draudzenes izmaisīja dzērienu un steidzās noēst putas pirms tās noplok.
- Paradīze! – Renāte iesaucās, nolaizījusi karotīti.
- Tikai mūzikas trūkst, - Zane teica.
Renāte piegāja pie magnetofona, iemeta tajā kaseti un nospieda „Play”. Atskanēja Tatu.
- Vot tagad ir paradīze!
Pēkšņi Renāte kaut ko pamanīja.
- Kaut kas neiedomājams! - Viņa pielēca kājās un atrāva vaļā logu. - Nost no mana šķūņa!
Pāri pagalmam streipuļoja kāds vecis. Viņa nedrošā gaita, izpūrušie sirmie mati un ietērps – nodzeltējis apakškrekls un novazātas apakšbikses – liecināja par nesenu pamošanos pēc pamatīga kodiena.
Izdzirdējis Renātes dusmīgo balsi, vecis uz brīdi apstājās, bet tad atmeta ar roku un turpināja ceļu uz šķūnīšiem.
- Gādā pats savu malku, nevis zodz manējo! – Renāte uzkliedza. Lai gan bija aprīlis, ēkas bija diezgan vecas un reizēm bija nepieciešams iekurināt, lai telpās nebūtu mitrs, turklāt vairākos dzīvokļos nebija gāzes plīts, tikai malkas krāsns.
Vecis pa šo laiku bija aizstreipuļojis līdz šķūnīšiem un pūlējās atmūķēt slēdzeni.
- Tu nedzirdi, vai kā? – atskanēja vēl viens dusmīgs Renātes bļāviens. Vecis pagriezās un veltīja Renātei pāris lamuvārdus. Renāte atbildēja ar to pašu. Pēc tam viņa piesteidzās pie plīts, paķēra pāris pagales un, izliekusies laukā pa logu, mēģināja tās mest uz kreisajā pusē esošajiem šķūņiem. Viena pagale trāpīja vecim pa stilbiem, otra atsitās pret šķūni pāris centimetrus virs viņa galvas.
- Gribēji malku? Nu tad savāc! – Renāte iesaucās un atvēzējās, lai mestu kārtējo pagali. Vecis savāca jau nokritušās un steidzīgi rikšoja atpakaļ uz savu dzīvokli. Vēl viena Renātes mestā pagale nokrita viņam pie kājām. Viņš pacēla arī to.
- Sīkā maita, kā tu izturies pret vecāko paaudzi! Nekādas cieņas pret vecākiem cilvēkiem!
- Mana cieņa ir jānopelna!
- Žēl iedot vecam vīram pāris pagales... Skopuļi! – viņš uzsauca, jau atrazdamies pie pašām ēkas durvīm.
- D**st ej, vecais mērkaķi! Kaut kas neiedomājams! Kaut kāds alkāns mācīs mani, kā dzīvot!
Renāte jau grasījās atiet no loga, kad pēkšņi ieraudzīja vēl kaut ko. Viņa paņēma cigareti, aizsmēķēja un, ievilkusi pamatīgu dūmu, nostājās atpakaļ pie loga. Tagad viņas sejā bija čūskas cienīga izteiksme.
- Marcinkēviča! Tev kauna nemaz nav? Kādiem vārdiem tu izrunājies! - pāri visam pagalmam atskanēja skaļš sauciens no pretējās mājas loga.
- Ak, Zojas tante! – Renāte teica indes pilnā balsī. – Es tikai saucu lietas īstajos vārdos. Tas vecais kretīns ir vistīrākais alkāns, kurš regulāri zog manu malku.
- Īstajos vārdos! – Zojas tante tēloti iesaucās. Viņas māja atradās pretī Renātes mājai un abas šobrīd šķīra pārdesmit metrus plats iekšpagalms. – Tu vienkārši esi nekaunīgs, rupjš skuķis. Gan dzīve tevi izmācīs!
- Kur nu vēl vairāk! Man jau tagad ir doktora grāds dzīves zinātnē, kamēr jums, Zojas tant, nav pat apliecības par pamatizglītību!
Šie vārdi Zojas tanti uz brīdi padarīja mēmu. Tad viņa atguvās un iesaucās:
- Es jau zināju, ka no tevis dzīvē nekas prātīgs nesanāks! Tu beigsi savu dzīvi cietumā, mazā rupekle! Tu un tavas draudzenes!
Renāte izņēma no mutes cigareti, parādīja Zojas tantei mēli (viņš nebija droša, vai vecene sapratīs pacelta vidējā pirksta nozīmi) un ātri aizvēra logu. Viņa piegāja pie plīts, atrāva vaļā šīberi, atvēra plīts durtiņas un nokratīja pelnus. Tupēdama pie plīts, viņa teica:
- Neciešu sešpadsmit gadu vecumā krāmēties ar lietām, ar kurām man nebūtu jāsaskaras vispār!
Renātes elpa bija paātrināta un nāsīs dusmīgi cilājās. Šis bravūrīgums nebija nekāda maska – viņa patiešām ātri aizsvilās. Renāte nopīpēja cigareti līdz galam, iemeta to plītī, aizvēra šīberi un piecēlās kājās. Neplānotā pīppauze viņu bija nomierinājusi un Renāte atkal bija tikpat labā garstāvoklī kā iepriekš. Viņa pievērsās Egijai un Zanei:
- Tā, pie kā mēs palikām?

===

*Agrākais veikalu „Saulīte”, tagad pazīstamu kā „Maxima” ar vienu X, nosaukums.

*Savulaik daudzos lietotu apģērbu veikalos drēbes pārdeva uz svara.

===

(Turpinājums sekos)

125 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

emotion Man patīk un no manis ++++! 

3 0 atbildēt

emotion +

3 0 atbildēt

Labi.

0 0 atbildēt