local-stats-pixel fb-conv-api

Sasistā dzīve (26)5

102 0

Rīga, 2010. gada augusts

Diena bija apmākusies jau kopš paša rīta, taču tik pēkšņs un stiprs lietus nebija manīts jau sen. Milzīgās lietus lāses krita lejup, vienā mirklī samērcējot visu, kas nebija ūdensdrošs. Signija atrāva vaļā durvis un ieskr ēja tuvākajā patvērumā – kafejnīcā. Viņai nebija lietussarga un turpināt ceļu būtu neprāts – lietus izmērcētu viņu līdz pēdējai vīlītei.
Signija aplaida skatienu apkārt, meklējot vietu, kur piesēst. Kafejnīca bija cilvēku pilna un brīvu galdiņu nebija. Visās malās skanēja apmeklētāju čalas – pāri galdam vai pa telefonu - un mirgoja datoru monitori. No daudzajām krūzēm cēlās garaiņi.
Tā kā kājās stāvēt negribējās un skriet meklēt tukšāku vietu – ne tik, Signija piegāja pie viena no galdiņiem.
- Vai drīkstu? – viņa pajautāja.
Pie tā sēdošā meitene atrāva acis no laikraksta.
- Protams, - viņa teica un nocēla no krēsla savu somu, kas atgādināja mazu koferi, un palūkojās laukā pa logu. – Kārtīgs gāziens.
Pēc tam viņa atkal iegrima lasīšanā.
Signija devās nopirkt kafiju. Atgriezusies viņa nopētīja pie galdiņa sēdošo meiteni. Viņa bija varbūt 24 gadus veca, dzirkstošām acīm. Sejas izteiksme vēstīja, ka meitene ar savu dzīvi ir apmierināta. Viņai bija viegli cirtaini, brūni mati, kas sniedzās līdz pleciem, un zaļas acis. Svešiniece bija tērpusies džinsos un rūtainā gaiši zaļā blūzē, uz krēsla atzveltnes bija uzlikta brūna mākslīgās ādas jaka. Viss bija neuzkrītošs, taču dārgs. Uz galda stāvēja ieslēgts Apple MacBook un meitene ik pa brīdim pievērsās monitoram. Signija nebija pārliecināta vai iesākt sarunu, jo svešiniece izskatījās aizņemta, savukārt Signija labprātāk būtu sēdējusi tāpat vien, malkojot karsto latte un lūkojoties laukā pa logu, gaidot, kad lietus pāries.
Svešiniece atkal paņēma avīzi, bet nepagāja ne pāris sekundes, kad viņa sāka sirsnīgi smieties.
- Ko es redzu! – viņa iesaucās. – Zojas tante!
Šie vārdi izskanēja ar zināmu indes pieskaņu.
- Tā vecā grezele vēl ir dzīva! Vispār nebrīnos, riebīgi cilvēki parasti ilgi dzīvo! – svešiniece turpināja. – Tikai kādā sakarā viņa ir tikusi avīzē?
Viņas acis ātri pārskrēja laikrakstam.
- Ak, viņa ziņojusi policijai par amorāliem ļautiņiem viņas mājā. Jā, to Zojas tante prot... Cilvēki ir apbrīnojami – māk apmest kažoku uz otru pusi neticamā ātrumā. Vai, piedod, ka es te tā muldu... Es taču tevi nepazīstu.
- Nekas, nekas... – Signija aši atteica. Svešinieces reakcija bija radījusi viņā interesi.
- Zojas tante kādreiz bija mana kaimiņiene. Mums ar viņu ir sens ienaids.
Uz brīdi iestājās klusums.
- Ja jau sākām runāt, varbūt stādīsimies priekšā? Renāte. - Viņa pastiepa roku.
- Signija.
Abas sarokojās. Renāte atkal pievērsās laikrakstam un sāka skaļi lasīt fragmentus no raksta.
- „Vardarbība ģimenē ir ļoti nopietna lieta, kas attiecas uz visu sabiedrību. Mēs nevaram stāvēt malā, ja redzam, ka apkārt notiek kas tāds, saka mājas iedzīvotāja Zoja Žubure.” Ak, tad tāds ir viņas uzvārds. Ko tur lai saka, uzvārds atbilst būtībai! „Nespējot izturēt kaimiņu dzīvoklī notiekošo skandālu, Z. Žubure izsaukusi policiju. Kad policija iekļuvusi dzīvoklī, pavēries drausmīgs skats: dzīvoklī valdījusi nekārtība, stūrī stāvējis puskails, raudošs bērns, savukārt virtuvē norisinājusies īsta drāma. Ģimenes galva stāvējis ar gaisā paceltu dūri un kliedzis uz savu sievu, kura no bailēm bija pieplakusi pie sienas. Uz ķermeņa bija redzamas vairākas sitienu pēdas”. Un tas ir sirdi plosošs skats? – Renāte pavīpsnāja. - Iesācēju līmenis! Sirdi plosošs skats ir tad, kad meita metas virsū tēvam, lai neļautu viņam iesist mātei, bet saņem no viņas sitienu par to, ka uzbrukusi tēvam!
Signija apstulba. Renāte nelikās to manām un atkal pievērsās rakstam, pirms tam paņemdama no galda savu krūzi un iemalkodama kafiju ar pienu.
- Ak, Zojas tant... Reiz tu domāji pavisam citādāk. – Viņa pacēla acis un atkal pievērsās Signijai. – Zojas tante ir veca dorša, kuras vienīgais hobijs bija izspiegot kaimiņus un visur iejaukties. Nu, gandrīz visur. Piemēram, vardarbība ģimenē, viņasprāt, nebija nekas sevišķs. Vēl šodien atceros, kā viņa teica „vardarbība ģimenē ir ģimenes iekšējā lieta”.
- Izklausās, ka tu to ļoti ņēmi pie sirds.
- Protams, ka es to ņēmu pie sirds. Viņa taču to teica man. – Renātes balss skanēja asi.
Signija atkal apstulba.
- Manam fāčukam bija paradums dzērumā ārdīties un sist manu mammu. Kopš bērnības visādi centos mammu aizstāvēt. Tolaik viņš mani neaiztika, vienkārši atbīdīja malā, bet pats turpināja klapēt mammu. Citreiz viņš kļuva pavisam nevaldāms un tad mums nācās bēgt no mājām. Vienreiz bija pavisam traki – fāčukam uznāca melnie un viņš nāca virsū mammai ar nazi rokā. Es metos starpā un dūriens trāpīja man. – Renāte pieskārās kreisās rokas augšdelmam. – Kopš tā laika man šeit ir rēta.
Signija juta, ka krūze sāk slīdēt viņai ārā no pirkstiem. Daudz netrūka un karstais dzēriens būtu izlijis viņai klēpī.
- Kāpēc jūs negājāt no viņa prom?
- Vienreiz mēs aizbēgām. Atbēgām no dzimtā miesta uz Rīgu. Pāris mēnešus nodzīvojām mierā un klusumā. Pamazām sākām pierast pie jaunās dzīves, kad kādu dienu ieradās fāčuks. Viņš visu šo laiku bija mūs meklējis. Viņš bija apskrējis visu pilsētu, sastāstījis sirdi plosošu stāstu par to, kā sieva viņu apzagusi un nolaupījusi meitu. Fāčuks bez kādiem kompleksiem raudājis cilvēku priekšā, teicis, ka nesaprotot, kādēļ viņa tā izdarījusi. Šņukstējis, ka sievu joprojām mīlot, tādēļ visu viņai piedošot. Ja viņa gribēšot, viņš došot viņai šķiršanos, bet meitu gan gribot satikt. Mūsu pilsētā neviens nezināja fāčuka patieso dabu – viņš kolosāli mācēja to noslēpt. Ja mamma būtu kādam izstāstījusi, neviens neticētu. Ne reizi vien dzirdēju, kā par manu fāčuku kāds saka „Cik labs cilvēks! Lielisks vīrs un gādīgs tēvs!” Labi, tur bija arī sava daļa taisnības. Fāčuks patiešām bija nenormāli gādīgs. Skaidrā. Dzērumā viņš kļuva par sadistisku monstru. Gatavais Džekila un Haida sindroms. Pie kā es paliku? Ak jā, fāčuks centās izdibināt, kur mēs esam palikušas. Ja mēs būtu atbēgušas uz Rīgu uz dullo, viņš, visticamāk, nebūtu mūs atradis. Bet mēs dzīvokli bijām atradušas caur paziņām, kuriem savukārt Rīgā bija paziņas, kuri izīrēja dzīvokli. Mamma bija viņiem sastāstījusi, ka kāda viņas attāla radiniece grasās pārcelties uz Rīgu un meklējot dzīvokli. Nekad neaizmirsīšu to dienu, kad fāčuks ieradās. Mamma bija izmazgājusi veļu un grasījās to pagalmā izžaut. Es piekārtoju istabu. Pie durvīm piezvanīja. Reizēm pie mums ienāca kaimiņi, parasti kaut ko aizņemties, tāpēc mums tas nelikās nekas sevišķs. Mamma atvēra durvis un... Nekad vēl nebiju redzējusi viņu tik bālu. Manuprāt, pat ja uz sliekšņa būtu stāvējusi kaulainā ar izkapti, mamma būtu mazāk nobijusies. Fāčuks bija ieradies ar visām mantām. Viņš atsaldēti mierīgā balsī paziņoja, ka turpmāk arī viņš šeit dzīvos un lai mēs nekad vairs nemēģinot bēgt, citādi viņš izdarīs tā, lai mēs no viņa vairs nevarētu aiziet. Tulko kā gribi. Nekad dzīvē nebiju jutusi tādu bezcerību un nolemtību. Kopš tās dienas mammai parādījās pirme sirmie mati.
- Ārprāts – Signija iesaucās. Viņas balss skanēja gandrīz čukstus. – Cik gadus tu tā nodzīvoji?
Renāte uz mirkli aizvēra acis.
- Kādus desmit vai vienpadsmit gadus.
- Ārprāts!
- Tieši tā: ārprāts! Mūžīgā neziņa, kurā brīdī fāčuks atkal piedzersies un ko izdarīs. Piekauta mamma, kurai tu neko nevari palīdzēt. Zilumi uz pašas ādas un izsmisīgā vēlēšanās kļūt tik stiprai, lai varētu pieveikt fāčuku, bet pēc tam saķert mammu aiz rokas un bēgt, šoreiz uz visiem laikiem. Bēgušas mēs esam daudz, bet pārsvarā uz vienu-divām dienām. Alkānu ģimeņu klasika: ziema, nakts, kupenas līdz ceļiem, ārā mīnus velns-viņu-zina cik grādu, bet tu ar mammu laidies prom ko kājas nes plānajā jaciņā un čībās, jo neko citu nepaspēji uzvilkt. Dzīve, kurā domā tikai par izdzīvošanu, jo nekam citam nav laika un jūties kā ļaunā murgā, no kura izmisīgi centies pamosties.

(Turpinājums sekos)

102 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion  emotion 

0 0 atbildēt

emotion

0 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt

👌

0 0 atbildēt