Dabā joprojām valdīja pavasaris, dienas kļuva aizvien garākas un siltākas, savukārt skolā mācības bija nomainījusi gatavošanās eksāmeniem. Viss ritēja savu gaitu. Dabai un skolai nebija nekādas daļas gar Renātes, Egijas un Zanes nebūšanām.
Pēdējais zvans jau bija noskanējis un tas nozīmēja, ka tagad draudzenēm būs vairāk brīva laika. Iespēja izgulēties bija pašā laikā, bet vispār brīva diena kā tāda viņas pārāk neiepriecināja, jo nebija nekā jēdzīga ar ko šo laiku aizpildīt. Ko viņas darīs vasarā? Atkal tiks aizvadīta bezjēdzīga un garlaicīga vasara. Siltās dienas viņas pavadīs mājās un līdz jūrai aizbrauks labi ja pāris reizes. Vai, ja noriskēs, līdz Daugavai. Kārtējo reizi vienīgās izklaides būs TV skatīšanās pie Renātes un gudra muldēšana sēžot uz kāpnēm.
Pēdējais zvans bija izvērties tieši tik ilgs, patētisks un garlaicīgs kā draudzenes bija gaidījušas – gatavais ģenerālmēģinājums izlaidumam. Diena todien bija karsta un aktu zāle bija uzkarsusi diezgan pamatīgi. Pat atvērtie logi diez ko neglāba situāciju. Renāte tā nosvīda, ka krekls pielipa viņai pie muguras. Kāda klasesbiedrene gandrīz zaudēja samaņu un viņu nācās izvest laukā. Svinīgās runas likās neizturami garas, mūzika krita uz nerviem un beigās vēl nācās iet laukā fotografēties. Renāte noburkšķēja, ka izskatoties kā ar ūdeni aplieta, bet kadrā ielīda tik un tā. Tūlīt pēc pasākuma beigām draudzenes aizskrēja uz blakus skolai esošo veikalu un nopirka „Fantu” un saldējumus.
„Nu ja izlaidumā būs tikpat traki...” Renāte bija teikusi.
„Nebūs. Būs vēl trakāk,” Egija bija pajokojusi.
Zane joprojām jutās draņķīgi, Egijai garstāvokli bija nobojājis nesenais strīds un arī Renātei, kurai attiecībās ar mammu viss bija kārtībā, garstāvoklis bija zem nulles – par to bija parūpējies kāds nesens incidents pie skolas. Visas trīs kārtējo reizi bija apjēgušas, kādu dzīvi viņas dzīvo. Viņas varēja justies laimīgas, bet nedrīkstēja aizmirst, ka laime ilgs vien īsu brīdi. Vienā brīdī viņas tiks atmestas atpakaļ realitātē un ieraudzīs to visā tās neglītumā.
Viņu sarunas atkal bija kļuvušas nopietnas. Lai arī kā draudzenes šobrīd dotu priekšroku bezjēdzīgai pļāpāšanai, sarunas atkal un atkal ievirzījās citā gultnē.
Visas trīs sēdēja uz kāpnēm. Gaisa temperatūra bija pāri divdesmit grādiem, vēja tikpat kā nebija, toties saules - pārpārēm. Džinsi likās pielipuši augumam un krekls tāpat. Neraugoties uz tveici, draudzenēm pie kājām atradās trīs iesāktas alus pudeles. Viņas zināja, ka nav labi to dzert karstā laikā, jo alus varēja spēcīgi iedot pa galvu, taču cerēja, ka no puslitra nekas nenotiks. Drošs paliek drošs, viņas nebija nopirkušas saldējumu, jo ar šo kombināciju reiz bija gadījusies nelāga pieredze.
- Iedomājieties, vakar gāju mājās no latviešu valodas eksāmena konsultācijas, kad pēkšņi man ne par ko uzbrauca augumā. Kaut kur netālu no manas ielas jauna sieviete ar bērnu lika mašīnā mantas. Es neko, mierīgi pagāju šiem garām, pīpējot cīgu. Pēkšņi tas sīcis, fig viņ zina, cik šim gadu, man aiz muguras pajautāja – mammu, kāpēc tā meitene smēķē? Smēķēt taču ir slikti. Es pārsteigta pagriezos un zini, kas notika? Tā sieviete paskatījās uz mani ar riebumu, pateica „Tā meitene ir huligāne, turies no tādiem cilvēkiem pa gabalu” un iestūma sīko mašīnā. Tas mani tā aizvainoja! Es – huligāne?! Kāpēc? Vai es kādreiz esmu kādam kaut ko sliktu nodarījusi? Es neuzbrūku, es tikai aizstāvos! Kāpēc cilvēki domā, ka viņi var par mani spriest, mani nepazīstot? Kāpēc viņi domā, ka var mani tā vienkārši nod***st? Tikai tāpēc, ka es neizskatos tā, kā viņiem gribētos? Man ir sekondhanda krekls, tirgus džinsenes un „T-Market” botas, jo nekam normālākam nav naudas. Man ir manieres kā džekam, es smēķēju un man ir skarbs raksturs. Bet vai tāpēc es esmu slikts cilvēks?! Es dzīvoju pilnīgos mēslos un cenšos nesabrukt, bet to jau cilvēki neredz vai arī izliekas neredzam. Nevienu neinteresē, kurš mani tādu padarījis. Man apber ar pārmetumiem, bet tikmēr fāčuks dzīvo sveiks un vesels. – Renāte izbrauca ar roku cauri matiem. – Kā man viss tas riebjas!
- „Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,” – Egija nocitēja rindiņu no visiem zināmā Veidenbauma dzejoļa. – Vēl nedaudz un man sāks likties, ka tā arī ir.
- Meitenes, piedodiet, ka es jums uzbāžos ar savām muļķībām. Jums ir reālas problēmas, bet es ļāvu sevi aizvainot kaut kādai losenei, kuru sastapu uz veselām piecām sekundēm un vairs nekad dzīvē nesatikšu.
- Nomierinies, - Zane sacīja un uzlika Renātei roku uz pleca. – Katrai savs sviests, ar ko jātiek galā.
- Tieši tā, - Egija piekrita un iemalkoja alu. Renāte un Zane viņai pievienojās.
- Starp citu, kā tev ar mammu? Joprojām nesarunājies ar viņu? – Renāte jautāja Zanei un iedzēra vēl malku alus.
- Nu jau sarunājāmies. Bet vispār traki. Vienu dienu atnācu mājās un centos no viņas izvairīties. Viņa no manis arī. Sēdēju istabā un dzirdēju kā viņa rosās pa virtuvi. Te pēkšņi viņa iebrāzās pie manis, apkrita ap kaklu un šņukstēdama lūdza piedošanu. Teica, ka pati nesaprotot, kas viņai tobrīd bija uznācis un kā viņa bija varējusi man iesist. Nu gluži kā fāčuks, tikai starpība tāda, ka fāčuks jau sen ne par ko neatvainojas.
Renāte nopūtās. Egija pagrieza galvu un drūmi paraudzījās uz draudzenēm.
- Tik tiešām traki. Es ceru, ka otrreiz tāds sviests neatkārtosies, - Renāte sacīja.
- Neatkārtosies, - Zane pārliecināti sacīja. – Es neesmu pārliecināta vai turpmāk viņu aizstāvēšu. Ja jau viņai ar fāčuku ir tik „īpašas” attiecības, lai paši tiek galā. Ja nu tomēr aizstāvēšu, tad turpmāk zināšu, ka jāpiesargās no abiem. Otrreiz mani vairs nepārsteigs nesagatavotu.
Zanes balsī izskanēja kaut kas tik dīvains, ka Renātei un Egijai uzmetās zosāda. Bija skaidrs, ka Zane bija mainījusies. Uz labo vai slikto pusi – laiks rādīs.
(Turpinājums sekos)
