Sasalušās sirds asaras 2 (2.nodaļa)1

Šodien ir 2015.gada 15.maijs. Es neesmu laimīga, nejūtos dzīva, bet jūtos drošībā ar Kristapu.

Pieceļos no gultas un eju uz vannas istabu. Es ik pa laikam mēdzu palikt Kristapa dzīvoklī. Maniem vecākiem, par brīnumu, pret to nav iebildumu. Izskata ziņā esmu nedaudz mainījusies. Mati sniedzas nevis līdz krūtīm, bet krietni zemāk. Arī augums ir kļuvis sievišķīgāks. Pateicoties sporta nodarbībām, esmu vingrāka un sportiskāka.

Izgājusi no vannasistabas, eju uz virtuvi, tur uzlieku vārīties tējkannu. Paņemu telefonu. Ir ziņa no Elvīras.

-Inet! Man ir kas stāstāms. Alens satika Edu! JĀ, TO PAŠU EDIJU! Viņš ir šeit pilsētā!
Mana sirds pēc izlasītā sāk pukstēt daudz straujāk. Vairākas reizes pārlasu sms. Nosodu sevi par savām izjūtām. Man ir Kristaps, es negribu viņu satikt! Meloju, pati sev.

- Man no tā ne silts, ne auksts.
- Vari man nemelot. Es zinu, ko tu jūti. Gribu tikties.
- Varam šodien pēc skolas.
- Labi, pus 4 parkā.
- Ok.

Uzrakstu atbildi un ielieku telefonu džinsu kabatā. Manas domas ir vienīgi ap Edu. Izdzeru kafiju un dodos uz skolu. Mācības jau beigušās, palikuši tikai eksāmeni un konsultācijas pirms tiem. Šogad beigšu 12.klasi un tētis piedāvā braukt mācīties uz ārzemēm. Tas, protams, būtu liels ieguldījums nākotnei, bet nezinu vai to vēlos. Pirmkārt, man patīk vieta, kur es dzīvoju. Otrkārt, Kristaps. Aj, daudz iemeslu.

Visa diena pagāja pārdomās par notikumiem, kas norisinājās pirms gada.

- Jaunkundz? Vai jūs esat mūsu pasaulē? - jautāja matemātikas skolotāja. Tas mani pamodina no pārdomām.
- Jā, protams, skolotāj. - Klasesbiedri arī bija samulsuši par manu attieksmi un noskaņojumu. Konsultācijas beidzās un es eju uz parku satikt Elvīru. Jau pagājis mēnesis, kopš pēdējās tikšanās.

Kristaps mācās augstskolas pirmajā kursā un reizē strādā viņa tēvam piederošajā automazgātuvē, tāpēc brīvā laika viņam ir ļoti maz.
Gaidu Elvīru jau 5minūtes, kad garām ar riteni pabrauc kāda maza meitenīte, gadus 6 veca. Viņa man kautrīgi pasmaida un brauc prom. Šķiet nekas savāds tajā nebija, bet viņas seja man atgādināja Edu. Tikpat lielas, spīdīgas, tumši zaļas acis. Pārdomas pārtrauc Elvīra.

- Čau! - viņa smaidot sauc jau no tāluma.
- Sveika! Sen neesi redzēta. Mēs apskaujamies.
- Jā, tā nu gadījies. - atbild Elvīra.
Viņa pārgāja uz citu skolu, kā ārī pārcēlās, jo nespēja šeit atrasties pēc piedzīvotā, Elvīrai likās, ka skolā visi viņu aprunā. Elvīra ir stipra, viņa spēja pārdzīvot to murgu, ko viņai nodarīja Eds. Viņu izdziedēja Alena - Eda bijušā labākā drauga - mīlestība. Mani Kristapa mīlestība neizdziedināja.

- Kā tev iet, saulīt?- prasa Elvīra, sakārtojot savas vējā izpurinātās, blondās matu cirtas.
- Hmmm, es nezinu, ko atbildēt. Skolā ir labi, drīz eksāmeni. Gatavojos tiem. Ar Kristapu arī it kā labi.
- Kā saprast it kā?
Nezinu kā paskaidrot savas izjūtas, bet izlemju par labu godīgumam.
- Es viņu nemīlu, bet mēs esam kopā, jo viņš mīl mani. Es jūtu, ka man tas ir jādara, jo viņš man izglāba dzīvību.

Draudzene acīmredzami sašutusi, norij siekalas un meklē vārdus, ko teikt.
- Ak, mīļā... - viņa mani apskauj.
Gribu raudāt, bet to nedaru. Pa gadu esmu iemācījusies neraudāt. Runājot par dzīvi, nolemjai aiziet uz kafejnīcu Leonards. Tā kā Elvīrai jau ir 18, viņa pasūta mums vīna pudeli.

- Kā iet tev? Un kā ar Alenu? - jautāju pēc vienas izdzertas vīna glāzes.
- Pārsteidzoši labi. Esmu līdz ausīm iemīlējusies Alenā un viņš manī. Šis gads bijis vienreizējs. Viņš mani bildināja un mēs esam saderinājušies.- izsakot to redzu Elvīras acīs prieka asaras.
- Ak Dievs, Elvīr...Apsveicu! Esmu patiešām priecīga par jums! Beidzot kāds normāls pāris. - apskauju viņu, cieši piespiežot sev klāt. Elvīra to ir pelnījusi un es zinu, ka Alens ir ļoti labs un piemērots viņai. Tā priecājusies jau nebiju ilgu laiku.

- Labi, pietiks te čīkstēt! - viņa smaidot iesaucas.- Esmu šeit, cita iemesla dēļ, man tev jāpastāsta par Ediju.- dzirdot viņa vārdu pār manu ķermeni pāriet trīsas.
- Kāpēc? Kāpēc tu domā, ka es gribu par viņu ko dzirdēt?
- Es zinu, ka tev joprojām ir jùtas pret viņu. Tas ir svarīgi. - es, izdzirdot šo taisnību, nopūšis un ieleju vēl vienu glāzi vīna. Nāksies pasūtīt vēl, jo man būs par maz.
- Viņš ir atgriezies. Tu jau zini, viņš bija Vācijā. Un kā mums visien likās, kā viņš visiem bija teicis,viņš tur strādāja. Bet nē...
- Ko tad viņš tur darīja? Ballējās? Centās aizmirsties? Aj, nestāsti to man, El! - kļuvu jau nedaudz agresīva un aizkaitināta, jūtami iedarbojusies otrā izdzertā vīna glāze.

Man ir sāpīgi klausīties par Edu. Es negribu dzirdēt par to cik labi viņam ir gājis bez manis. Es to neizturēšu.

- Nē, viņš ārstējās kādā Vācijas privātklīnikā no narkotisko vielu atkarības. - manas acis no pārsteiguma ieplešas. Es neticu savām ausīm.
- Viņš bija narkomāns? Tas ir atkarīgs no narkotikām?
- Jā, mīļā.

Visu šo laiku biju domājusi, ka viņš vienkārši niekojās, bet ne jau tik nopietni...

- Tas daudz ko izskaidro. - saka draudzene.
- Tas viņu neattaisno. Viņš tevi izvaroja.
- Jā, izvaroja. Bet tāpēc, ka bija narkotisko vielu varā. Viņš bija citā pasaulē.
- Elvīr, ko tu gribi panākt? - jūtu ka esmu diezgan apreibusi.
- Es vienkārši domāju, ka tas ir svarīgi.
- Es domāju, ka mēs vēl daudz par viņu nezinam. Es nezināju neko par viņa ģimeni, nodarbošanos. Es biju stulba idiote, kad pārgulēju ar gandrīz nepazīstamu puisi. - saku un iztukšoju trešo glāzi, jau no otrās pudeles.
- Varbūt dosimies uz mājām? - Elvīra man prasa.
- Nē, es labprāt piedzeršos. - paņemu telefonu un aizsūtu īsziņu Kristapam.

*Esmu ar Elu. Satiku pēc ilgiem laikiem. Nedaudz izdzēru, neuztraucies. Vēlāk paņemšu taksi un braukšu mājās. Rīt tiksimies *
Pēc dažām minūtēm.
*Sargi sevi. Esmu darbā. Daudz nedzer. *