Mans sapņu vilciens pārlido uz mazo Indiju.
Aizskrēju uz hoteli nopirku es šampi.
Laidu es uz vilcienu, paskatos uz izeju, a nē neesmu vēl klāt, bāc vēl stundā.
Tagad es gaidu, kamēr es lidoju.
Mūzika skan manās ausīs, katik to nesaklausīt, bet tomēr esmu klāt un laižu es projām.
Izlecu no vilciena, nu bladāc jau stunda.
Jau ārā nežēlīgi tumšs, neviena takša telefona nav.
Rikšoju pa pilsētu, paņemu un apmaldos.
Tādas likstas mani pārņem.
Domāju, kā tik tikt prom.
Noīrēju hoteli, paskatos uz vremju nu.
Tagad nav man naudas vairs, meičās visu iztērēju jau.
Ko tagad darīt es nu nezinu, mēģināšu kādu aptīrīt es domāju ...
Aizskrienu uz veikalu, atspārdu es apsargu.
Nozogu es pudeli, pārsitu es jobeli.
Tagad man viss ir labi, nedomā tu vecais krabi.
Mūzika man telefonā skan, nu okey tāds ir rādīto EHR, nu jā.
Ko, lai tagad izdaru? Paņemu un piedzeros. Tagad man viss ir labi, nevajg domāt neko labi?!
Pārsitu es jobeli, taksists izsauc man psiheni.
Atbrauc man ātri pakaļ, sasien rokas - iespricē dirsā šprices daudz, daudz, daudz naudas.
Aizlaižam uz durku, tagad esan čomos, jo visi tādi paši kā es - durdomā tikuši.
Nu, okey beigsim, tagad esmu gultā steigšus, jo apsargs mani piesien pie gultas un par mani aizmirst.
Esmu apdirsies, un tagad vēl apmīzies, bet par mani visiem pohuj galīgi ir tagad nu.
