Pirmā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sapnis-sapni/784086
Otrā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sapnis-sapni-Otra-dala/784283
Trešā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sapnis-sapni-tresa-dala/784482
Ceturtā daļa http://spoki.tvnet.lv/literatura/Sapnis-sapni-Ceturta-dala/784484
Šonakt atkal bija murgs. Es viena eju pa pļavu. Neviens mani neizseko, nevēlas nogalināt, likās, ka tas vienkārši ir sapnis, bet es kļūdījos. Man priekša bija liels kalns. Itka jau nekas traks, bet es redzēju, ka viena sieviete kāpj tajā kalnā. Es pie sevis nodomāju - viņa gan ir traka, kāpjot augšā nelīdzenā, augstā kalnā. Galvenais, ka viņa kāpa augšā bez nekāda aprīkojuma. Viņa tak vareja mierīgi nokrist un nosisties. Es piegāju tuvāk tam kalnam un teicu viņai, lai nekāpj vairs augšā, bet problēma tāda, ka viņa mani nedzirdēja. Trakā sieviete jau bija tikusi vairāk par pusi. Es piegāju tam kalnam pavisam tuvu un skatījos uz augšu. Neko daudz saredzēt nevarēja. Binoklis man nebija, bet kad sāku žalē skatīties, tad es atradu. Es redzeju, ka viņai negāja viegli, bet viņa nepadevās. Viņai pietrūka kādi 20 m, lai būtu pašā kalna virsotnē. Es nezinu, kas man bija uznācis. Es pati saku kāpt tajā kalnā, kaut arī pati nemaz negribēju. Pat līdz pusei nebiju tikusi, kad ieraudzīju kā akmeņi vai sūnas sāka krist uz manu pusi, tas neko labu nenozīmēja. Paspēju izvairīties, bet tas jau nenotika tikai vienu reizi. Tā sieviete laikam nekad nebija iedomājusies, ka kalna virsotnē varētu trūkt gaiss. Izvairoties no akmeņiem, jau biju tikusi līdz pusei. Tad bija viens moments, ka tā sieviete iekliedzās un es paskatījos uz augšu un redzēju, ka kaut kas nav kārtībā. Sākās akmeņu kritums, knapi paspēju izvairīties. Kalna vidū atradu stabilu vietu, kur varēja mierīgi apstāties un vērot, kas notiek. Kad paņēmu binokli un skatījos uz augšu, bet es redzēju, ka kaut kas krīt lejā un nemaz neizskatījās pēc akmeņiem. Izrādās tā sieviete nebija pareizi ieķērusies un paslīdēja. Es domāju, ka viņai būs ātra nāve, bet kļūdījos, jo kad viņa krita lejā, viņa aizķēra daudz akmeņus. Es pat nevaru iedomāties, kas tās par ciešanām. Viņa pat vairs nekustējās, kad krita, jo akmeņi bija viņu piebeiguši, bet viņa turpināja krist lejā, bet problēma tāda, ka viņa krita tieši man virsū. Es pat nezināju, ko lai dara. Ja es palikšu uz vietas, tad man arī būs beigas, bet nekur jau aizmukt es nevarēju, jo nebija citur kur mukt. Es atkal skatījos uz augšu un redzēju, ka viņa tulīt uzkritīs un es arī būšu mirusi. Es redzēju kā viņa tulīt būs man virsū, bet tad pēkšņi melna bilde un es pamodos. Es satraukumā aizksrēju pie vecmammas, bet viņas nebija. Atkal ieslēdzu TV un redzēju ziņās, ka gados veca sieviete dodas pa šoseju un tulīt priekšā būs kalns. Tā bija vecmamma un viņa devās tieši tā kalna virzienā. Man tas nepatika, jo es zināju, ja viņa neapstāsies, tad viņai būs cauri. Nekādu bremzēšanu es neredzēju, bet es redzēju kā vecmamma vienkārši iet bez apstājas, paklupa un krita lejā līdz nāvei. Es pie sevis domāju, kāpēc nevienam savus murgus neizstāstīju, tad varbūt nebūtu piepildījušies. Pēc divām nedēļam atkal bēres, bet šoreiz tās bija pēdējās, jo nevienu tuvinieku vairs man nebija. Kad iegāju kapličā, man nedaudz sametās bailīgi. Piegāju vecmammai klāt un raudāju. Uz mirkli novērsos no viņas un kaut kas dīvains notika. Viņai mugurā bija gaiši zila kleita un uz kleitas bija rakstīts - ES NEAPSTĀŠOS. Tas nozīmē, ka tam vajag mani, bet es nezinu, kas TAS ir.
