Sāpju asaras. 151

" Labrīt guļava. " Mets sēžot manā gultā sasveicinājās.

" Man tā sāp galva. " žēlojos puisim.

" Nu tā varētu būt. " Mets iesmējās

" Kas vakār notika? " jautāju ar interesi.

" Tu ar Armandu vakār biji uz ballīti. Kārtīgi piedzēries un uzmācies Armandam. " viņš skaidroja

" Ak Dievs, man kauns. " pārsteigta nokaunējos

" Un tas vel nav viss. " viņš iesmējās

" Kas vel? " jautāju un biju gatava sadzirdēt pašu sliktāko.

" Tu Armandam teici, ka mīli viņu un kad tev es neesmu vajadzīgs. Kad es neesmu tik labs kā Armands. Pēctam mēs abi tevi uznesām augšā un apgūldijām gultā. Tu uzmācies Armandam un bļāvi, ka gribi viņu, līdz mēs aizgājām uz mājām. " viņš noteica ar skumjām

" Es tā nedomāju. Tas bija dzērumā. " taisnojos un apskāvu sabēdājušos puisi.

" Es tev ticu, mazā. " viņš mani noskūpstija.

" Eu, bet kā ar to bērnunamu. Es negribu uz turieni braukt. " prasīju ar cerību acīs.

" Mēs bēgsim prom. " Mets pārliecināts teica.

" Kad? Uz kurieni? " jautājumi nāca vieni pēc otra.

" Šonakt jau. Man ir padomā viena vieta. " viņš noteica.

Mūsu sarunu iztraucēja zvans pie durvīm.

" Ja nu viņi ir no bērnunama? " ar asarām acīs kritu panikā.

" Es aiziešu atvērt. Paliec tepat. " Mets atbildēja un aizgāja.

Nemierīga sēdēju gultā un gaidiju. No apakšstāva dzirdēju balsis, bet vārdus nespēju saklausīt. Biju panikā.

" Nomierinies, tas bija tikai Armands. " Mets ienācis manā istabā teica. Pēc viņa sekoja Armands.

" Kas noticis? " redzot puiša bēdīgās sejas jautāju.

" Mums ir sliktas ziņas. " Armands iesāka.