local-stats-pixel fb-conv-api

Salauztā *70

222 0

Deivids mani aiznesa uz mašīnu un noguldīja, apsedzot ar to pašu segu. Viņš klusēja un gaisā bija manāms saspringts klusums.


Stulbene. Es būtu aizbēgusi, ja mans prāts nebūtu sācis radīt neesošas būtnes. Pagriezos ar muguru pret Deividu un mēģināju pagulēt, taču neizdevās. Manī vēl jautās trauksme, un es nevarēju pilnībā nomierināties, taču es zināju, ka man nav jābaidās,jo blakus bija Deivids.


-Mēs nakšņosim motelī. - Viņš strupi paziņoja, ieliekot atslēgu aizdedzē.
-Man tepat ir labi. - Noņurdēju.
-Mēs nakšņosim motelī. Saprati? - Viņš stingrā balsī ierunājās, un es zināju, ka viss jau ir izlemts, - Tur tu nespēsi aizbēgt no manis.
-Es.. - Centos atrast pareizos vārdus, lai sevi ataisnotu, taču es zinu, ka rīkojos pietiekami muļķīgi, lai man tiktu atņemta iespēja aizbēgt vēlreiz.


-Man nevajag tavu atvainošanos. Es varēju tevi atstāt saplosīšanai. - Viņš paziņoja.
-Kāpēc tad neatstāji? - Mani sāka ieintriģēt šī saruna, tāpēc pagriezos ar seju pret runātāju.
-Tāpēc, ka man ir pienākums, un es vienmēr to pildu. - Deivids teica.
-Kāds? - Man šķita, ka ir īstais brīdis, lai uzzinātu kaut ko vairāk.
-Esam klāt! - Viņš iesaucās un pagriezās pret mani, veltot man savu smaidu, kas bija tāds kā ko-tu-bez-manis-darītu smaids.


Šķībi pasmaidīju pretī un tad pievērsos mājai. Samiedzu un acis un sāku koncentrēties. Tā šķita ļoti, ļoti pazīstama, taču nesapratu, kur esmu to redzējusi.


-Džo! - Iebļāvos.
-Ko lūdzu? - Deivids paskatījās uz mani, kā uz jukušo.
-Tā ir Džo māja! - Mans prieks tikai pieauga.
-Meitenīt, tev širmis aizvēries. - Deivids nopietni piebilda. Citādā situācijā es būtu viņam atcirtusi pretī kaut ko tikpat stulbu, taču tajā brīdī es nespēju uz viņu dusmoties, jo mana sirds satraukti pukstēja, nespējot sagaidīt atkalredzēšanos ar draudzeni.


Izlecu no mašīnas un skrēju tieši durvju virzienā.
-Pagaidi! - Dzirdēju, kā Deivids nāk man pakaļ, taču man bija vienalga. Mans smaids bija līdz ausīm, un es nespēju to noslēpt.


Kad atvēru durvis, nespēju noticēt savām acīm. Māja pilnībā bija pārvētusies, tā bija izremontēta un izskatījās gandrīz kā glaunākajā viesnīcā.
Reģistratūrā pamanīju sievieti, kas arī bija pārmainījusies. Viņas brūnie mati bija saņemti ciešā zirgastē, kas liecināja, ka viņa ir nopietna biznesa sieviete.


-Džo.. - Noelsos un momentā manā virzienā tika raidīts viņas skatiens.
-Mela? - Viņa neticīgi vērās manī. Kādu minūti mēs vienkārši stāvējām, nespēdamas bilst ne vārda un ignorējot visu apkārtējo.
Beidzot mēs pārvarējām atālumu un metāmies viena otras skavās.


-Džo! - Iesaucos, cieši apskaujot draudzeni. Viņa smaržoja pēc ziepēm un pulvera, ko nevarētu teikt par mani.
-Melānija, kā tu šeit nokļuvi? - Viņa jautāja.
-Tā sanāca. - Atbidlēju, cerot, ka neesmu nosarkusi.
-Divus numuriņus, lūdzu. - Man aiz muguras ierunājās tik pazīstami īgnā balss.
Džo novērsās no manis un pievērsās Deividam. Es zināju, ka viņa viņu nopēta ar savu skenējošo skatienu.


-Atvainojiet, šobrīd ir pieejams tikai viens numuriņš. - Viņa paziņoja, seksīgi izrunājot katru vārdu. Lielāku efektu radīja sarkanā lūpukrāsa.
Mans Dievs! Viņa koķetēja ar Deividu. Veltīju viņai pārmetumu pilnu skatienu, taču viņa likās to nemanām.


-Labi, tad dodiet to pašu. - Deivids nopūtās un piegāja pie galda, lai veiktu maksājumu.
-Kur Melānija? - Atcerējos par meitenīti, kas arī man bija kļuvusi mīļa.
-Augšstāvā rotaļājas ar auklīti. - Džoanna atbildēja, - Vai gribi viņu satikt? - Viņa pavaicāja.
-Labprāt, taču vispirms es vēlētos nomazgāties un nedaudz atpūsties. - Jutu nogurumu balsī.
-Protams, taču neceri, ka tiksi sveikā cauri. Rīt no rīta tev būs jāizstāsta pilnīgi viss sīki un smalki. - Džo draudēja, un es nešaubījos ne mirkli par viņas vārdu patiesumu.
-Tāpat kā tev. - Smaidot atteicu.


Bija tika jauki atkal viņu sastapt.
-Iesim. - Deivids pātrauca mūsu sarunu, un es redzēju, ka arī viņš ir noguris.
Atverot istabas durvis, mūs abus jau atkal šokēja skats. Istaba bija diezgan maza, taču pašu neērtāko situāciju radīja gulta. Viena vienīga gulta, kurā nāktos saspiesties, lai abi sagulētu.


-Es gulēšu uz grīdas. - Deivids ieteicās, taču grīda šķita auksta un ļoti neērta.
-Es nekožu.. - Gandrīz nedzirdami ierunājos, - Iešu nomazgāties. - Aši piebildu un devos vannas istabas virzienā.


Tajā nebija īpašu ekstru, taču bija ziepju gabaliņš un pavēss ūdens, ar ko man arī pietika.
Sajūta bija pasakaina, un pēc nepilnas pusstundas es atkal jutos kā no jauna piedzimusi.
Gultā gulēja Deivids, smagi elsodams. Šķiet, viņš jau bija paspējis iemigt, aizņemot lielāko gultas daļu.


Noģērbos, paliekot vienā vienīgā apakšveļā, ielīdu gultā, cerot, ka nepamodināšu vīrieti. Pagriezos uz sāniem, mazliet uzsegdama sev virsū segu, kuras lielāko daļu jau atkal bija pievācis Deivids.
Pēkšņi vīrietis sāka mētāties ar rokām un izrunāt kaut kādus nesaprotamus vārdus. Es centos viņu pamodināt, kratot Deividu aiz pleciem.


-Deivid, mosties! - Uzrunāju viņu.
Viņš atvēra acis un neticīgi vērās manī, tas skatiens mani tik ļoti biedēja..


-Anna! Anna mīļā, tu esi šeit! - Viņš iesaucās un pierāva mani sev cieši klāt.
Es nezināju ko darīt. Ļauties tam vai tomēr pateikt, ka neesmu Anna..

222 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000