Deivids.
Strauji atvēru acis, satrūkdamies no murga. Piecēlos gultā sēdus un ar segas stūri noslaucīju sviedriem klāto pieri. Mana sirds dauzījās kā negudra.
Murgoju, kā Melānija sadeg ugunsgrēkā, kā cenšos viņu glābt, bet ir jau par vēlu. Es sāpēs kliedzu, triecu dūres ķieģeļu sienā, bet viņas vairs nebija.
To es nekad nespētu paciest. Es nevēlos viņu pazaudēt vēlreiz, man viņa jāsargā no ļaunās pasaules.
Tā kā no miega nebija ne vēsts, piecēlos no gultas un devos uz virtuvi, pa ceļam domādams, ko teikt Melai. Viņa dusmojās uz mani, taču man jāvērš viss par labu, kamēr tas Vils nav viņu pievācis sev.
Virtuvē pie galda sēdēja Žanna, viņas acis nekustīgi bija piekaltas galdam. Viņa šķita kā statuja, blakus viņai sēdēja Vils. Viņiem abiem bija izbiedētas acis un bālas sejas.
-Labrīt! Kas notiek? - Iesaucos, pārbiedējot abus dīvainīšus.
-Č..čau. - Vils, stomīdamies, atbildēja un paskatījās uz savām rokām.
-Kas noticis? - Apsēdos iepretim vīrietim un nopētīju viņu. Viņam bija kastaņbrūni mati un tumšas acis, zods bija mazliet noaudzis rugājiem, viņam bija muskuļots augums. Viņš bija pārāk pievilcīgs, lai nebūtu mans konkurents. Manī ielauzās greizsirdība un dusmas. Man vajadzēja noskaidrot, vai Vilam un Melai kaut kas ir bijis.
Taču pie galda sēdēja arī Žanna. Meitene, kurai šāda saruna nebija piemērota.
-Klau, Žanna, vai tu varētu uz brītiņu iziet? - Mīļi jautāju meitenei, kurai biju nodarījis daudz pāri. Es pats sev riebos un redzēju riebumu arī viņas acīs.
-Kāpēc tu mani izmantoji? Kāpēc tu visiem meloji, ka esmu Melānija? - Meitene piecēlās kājās un pienāca pie manis, iesizdama pa krūtīm. Viņa bija spēcīgāka nekā šķita un neticami līdzīga Melai. Nodarot pāri Žannai, man šķita, ka nodaru to pašu Melānijai.
-Žanna.. man tā vajadzēja. Man vienkārši tā vajadzēja. - Nevēlējos sīkāk paskaidrot. Palūkojos uz Vila pusi, kurš mūs ziņkārīgi vēroja, paceldams tumšās uzacis.
-Tu esi kretīns. Jūs abi ar Melāniju! Es jūs ienīstu! - Viņa kliedza, siekalām šķīstot. Meitene bija pilnībā salauzta, un es pie tā esmu vainīgs. Es pats viņai laidu asinīs dažādas ķimikālijas, lai redzētu, cik daudzos veidos viņas organisms reaģēs. Es viņu salauzu..
-Žanna, neiedomājies vainot Melāniju, tā bija mana vaina, pied.. - Centos atvainoties, bet viņa metās man virsū, raujot matus un plēšot drēbes un pa vidam kliedzot kaut ko nesaprotamu, rupjiem vārdiem bagātinātu. Pēkšņi meitene saļima manā priekšā un lēnām atslīga pret grīdu.
Vils viņai iešpricēja miegazāles. Aiznesu Žannu uz istabu un apguldīju gultā. Noglāstīju meitenes pieri, viņa nebija Melānija. Melānija nav slima..
Kad atgriezos virtuvē, Vils bija piecēlies kājās.
-Cik es saprotu, tu vēlies ar mani runāt? - Viņš jautāja zemā, dobjā balsī.
-Jā, bet mēs varētu iziet ārā. - Atbildēju un vīrietis pamāja.
Ārā bija patīkami dzestrs, zālīte bija apklāta ar plānu salnas kārtiņu un pamazām ausa gaisma. Vils izvilka no kabatas cigarešu paciņu un pasniedza man.
-Paldies. - Pateicu, stīviem pirkstiem izvilkdams cigareti.
-Nekas liels. - Viņš atbildēja, padodot šķiltavas. Es nevēlējos būt ne Vila draugs, ne parādnieks. Pūtu lēnām dūmus, veidojot dažādus ornamentus. Manas acis pie tiem kavējās, taču prāts bija nodarbināts ar kaut ko citu, - Par ko vēlējies runāt? - Vils izjauca klusumu un mierīgo gaisotni.
-Khm..- Nokrekšķinājos. Nekad iepriekš nebiju uztraucies par sarunu ar kādu vīrieti. Man bija bail uzzināt, ko tādu, kas varētu salauzt manu sirdi, - Par Melu.
-Kas ir ar viņu? - Vils nosēdās man līdzās uz trepēm un uzmeta ašu skatienu.
-Tu viņu pazīsti jau kādu laiku.. - Iesāku.
-Jā, es ar viņu nejauši iepazinos, kad notika visas tās meteorīta briesmas. - Vils atbildēja, lēnām izpūšot dūmus.
-Vai jūsu starpā ir kaut kas bijis? - Pārvarēju sevi un pajautāju.
-Nu.. Jā. Mēs esam gājuši cauri dažādiem laikiem. - Viņš mīklaini atbildēja, un tas mani sāka kaitināt.
-Vai jūs..? - Kļuvu nervozs.
-Jā, mēs pārgulējām. Tas notika pavisam nesen. - Vils apstiprināja manas aizdomas, - Vakar.
-Vakar?! - Šokēts iesaucos.
-Nuja. Viņa pasauca mani pie sevis, jo jutās vientuļa, tālāk viss risinājās pats no sevis. Tagad viņa ir mana meitene. - Vils vēsi apgalvoja un apdzēsa cigareti. Pēdējais teikums mani sastindzināja.
-Tava meitene?! - Iebļāvos. Es gribēju iegāzt viņam pa purnu.
-Jā. Mēs grasāmies saderināties. - Vils piecēlās kājās, - Man žēl vecīt, šoreiz tev nāksies meklēt citu. - Viņš uzsita man pa plecu un iegāja atpakaļ mājā.
Es paliku sēžam uz trepēm. Caur plāno kreklu sūcās aukstums, taču es to nejutu, jo viss par ko spēju domāt, bija Melānija, kura izvēlējās citu..
