Deivids.
Guļu apkēris Marijas tievo vidukli un piespiedis to cieši klāt sev. Sieviete mierīgi ieelpo, tad izelpo. Aiz loga ir piķa melna tumsa, un es nezinu, ko iesākt ar savu dzīvi.
Es mīlu abas sievietes, taču neesmu pārliecināts, kuru vairāk. Marija ir mana pagātne, Melānija - tagadne. Es nezinu, kuru lai izvēlos nākotnei.
Esot ar Mariju, es domāju tikai par Melu. Katru mīļu brīdi es domāju tikai par viņu. Cik ļoti man viņas trūkst, cik ļoti es vēlos pieskarties viņas ādai.. Taču es nespēju pamest Mariju.
Esmu viņas vienīgais glābiņš, vienīgā cerība, ka dzīve atgriezīsies iepriekšējās sliedēs, taču agrāk viss bija savādāk. Nebija Melānijas, kura lēnām dziedēja mani. Mēs abi sastrādājām dažādas stulbības, taču vienmēr pratām piedot viens otram.
Izkāpu no gultas un palūkojos uz sievu. Esmu vēss pret viņu, taču es nespēju citādāk. Šoks par to, ka viņa ir dzīva, vēl nav pagaisis un man pie tā ir jāpierod.
Man jāsatiek Mela, es nevaru ļaut viņai aizbraukt.
Basām kājām un gandrīz kails devos uz viņas istabu. Durvis bija puspavērtas, un es nedroši ieslidināju augumu viņas istabā. Viņa sēdēja pie loga un kūpināja cigareti.
Mēnessgaismā viņa izskatījās pēc dievietes, dūmi viņu ietina vieglā miglā. Pamanīju pie kājām mētājamies šļirci.
-Melānij, tu atkal duries? - Čukstus jautāju. Viņa neatbildēja. Izlikās, itkā manis nemaz nebūtu, -Mīļā, kāpēc tu to sev nodari? - Pieskāros viņas plecam.
-Izlēmi? - Viņas skatiens pievērsās manējam. Acis tumsā savādi mirdzēja.
-Es.. - Man bija bail kaut ko teikt, jo nebiju pārliecināts ne par ko.
-Skaidrs. Es saprotu. - Viņa piecēlās, lai nodzēstu cigareti. Mēs atradāmies pārāk tuvu viens otram.
-Es mīlu tevi. - Klusām atzinos, atglauzdams viņas matušķipsnu no pieres.
-Tad kāpēc tu nespēj izlemt? - Meitenes balss viegli drebēja.
-Es jau esmu izvēlējies. - Atbildēju un piekļāvu savas lūpas viņējām.
Mūsu augumi saplūda kopā. Viņa garšoja pēc cigaretēm un alkohola, tā bija pati labākā garša uz pasaules.
Es ieguldīju viņu gultā un tā bija pirmā reize, kad mīlējāmies pa īstam. Apzinoties, ka mīlam viens otru. Melānija man spēja sniegt to, ko Marija bija zaudējusi. Viņa man sniedza patiesu laimi, mīlestību un dzīvesprieku.
Esot ar viņu, viss izgaisa, palikām tikai mēs.
Mēs mīlējāmies un piederējām viens otram visu nakti. Es piekļāvu viņu cieši sev klāt, gluži kā Mariju. Marija.
Aizvēru acis un dziļi ieelpoju. Ko es izdarīju?! Kāpēc es to nespēju darīt ar Mariju..
Pēkšņi mana pārliecība saļodzījās, un es nezināju, ko darīt atkal. Es esmu nožēlojams muļķis un neviena no viņām nav mani pelnījusi.
Bet Marija.. Esmu vienīgais Marijai. Vienīgais, ko viņa patiesi ir mīlējusi. Mans pienākums ir palikt ar viņu. Sargāt viņu un aizmirst Melāniju.
Plāns likās tik absurds, ka gandrīz sāku smieties. Noskūpstīju Melas pieri un gļēvas elsas brieda krūtīs.
Viņa atvēra savas skaistās acis un raudzījās manī. Itkā sajustu manas bailes un nomāktību..
-Kas noticis? - Viņas balss bija pusaizsmakusi un caur biezo matu ērkuli lauzās saules gaisma. Viņa izskatījās pēc karalienes, tikai es neesmu pelnījis karalieni..
-Nebrauc prom.- Lūdzos.
-Deivid, tas viss jau ir izrunāts. Pasaki savu izvēli. - Viņa centās runāt pārliecinoši, bet balss drebēja.
-Melānij, es tevi mīlu. - Teicu, noskūpstīdams viņas vaigu, - Bet man jāpaliek ar Mariju. - Noteicu un atlaidu viņu.
Istabā valdīja klusums. Viņa lūkojās griestos neko neredzošām acīm, cieši sagrābusi segu pirkstos.
-Kāpēc tu to darīji? Kāpēc tu nāci pie manis? - Viņa jautāja gandrīz nedzirdami.
-Man vajadzēja, es.. Es nespēju. Piedod man, lūdzu. Nepiedod tūlīt un tagad, bet ar laiku. Es nevēlos, lai tu turētu naidu uz mani. - Es runāju ātri un saraustīti.
-Deivid.. - Viņa iesāka, acīm pildoties ar asarām.
-Piedod mīļā. Lai tev veicas. - Piecēlos un saspiedu viņas plaukstu, tad to atlaidu.
Izgājis gaitenī, es atkal triecu dūri sienā. Vēl un vēl. Līdz pirkstu kauliņi sāka asiņot.
Esmu sasodīts ģļēvulis. Sasodīts kretīns.
