Roka nobrauca pār manu muguru, liekot riebumā notrīsēt. Es centos neelpot, taču tas bija ļoti grūti.
Aizvēru acis un gatavojos ļaunākajam - mani sagūstīs, izmantos kā trusīti dažādos eksperimentos un ja paveiksies, tad paspēšu nobeigties pirms tas viss pieveic mani.
-Tas esmu tikai es. Vari neraustīties. - Deivids neskanīgā balsī paziņoja, un es sagumu. Stress bija zudis, paņemot līdzi pēdējās spēka paliekas.
-K..k..k..kas tie b..b..bija? - Aiz uztraukuma nespēju kontrolēt balsi.
-Nav svarīgi. Nākamreiz uzvedies klusāk. - Viņš piebilda.
-Nākamreiz? -Neticīgi iejautājos.
-Jā, nākamreiz. Tagad vienkārši aizveries un liecies mierā! - Viņš uzbļāva. Manī viss sagriezās.
-Es domāju, ka man ir tiesības zināt, kas notiek un kurp braucam! Tu mani vienkārši sagūsti, domā, ka esmu tavs privātīpašums. Es esmu cilvēks, vēl jo vairāk dzīvs! - Iekliedzos un paslēpu seju plaukstās.
Šī bija pirmā reize pēc ļoti ilga laika perioda, kad man izdevās raudāt. Asaras tecēja pār vaigiem, un es centos tās savaldīt, taču man tas neizdevās.
-Piedod.. Es nezinu, man.. tik daudz pārdzīvojumu.. - Deivids klusāk atbildēja, paskaidrojot savu rīcību.
-Nolādēts, tu neesi vienīgais, kas gājis cauri īstai ellei zemes virsū, bet tāpēc es taču uz tevi nekliedzu. - Izgrūdu.
-Mums jāpaēd. - Viņš krasi nomainīja tematu un uzsāka braukšanu.
Atgūlos uz sēdekļa un apsedzos ar to segu. Uzgriezu viņam muguru. Pēkšņi es ilgojos pēc ģimenes, Džoannas un arī Vila.
Lai kā es centos viņu aizmirst, Vila tēls vienmēr spēja atgriezties manā zemapziņā un nedot mieru ne naktī, ne dienā.
Man prātā ienāca ģeniāla ideja, man jāatrod iespēja, kā aizbēgt no Deivida. Pēc šādas attieksmes es viņam aizvien mazāk uzticos.
Tālāk manas domas aizklejoja pavisam citur, un es iemigu, sapņodama par savu lielisko plānu.
- Ko tu ēdīsi? - Mani pamodināja balss, taču ignorēju to, - Es taču zinu, ka esi pamodusies. - Deivids noteica.
Kā viņš to zināja. Es taču nebiju pat pozu izmainījusi vai pakustējusies..
-Divas porcijas sautējuma. - Dzirdēju, kā viņš pasūta. Izdzirdot, ka tiek runāts par ēdienu, vēders deva zīmi, ka beidzot ir gatavs uzņemt jebkādu ēdienu, taču es nevēlējos to izrādīt Deividam.
-Man negribas ēst. - Iespītējusies sacīju.
-Nemuļķojies, es tikko dzirdēju tavu vēderu.. - Viņš teica un iesmējās. Es, protams, nosarku un ieguvu 100 procentu līdzību bietes nokrāsai.
-Labu apetīti. - Novēlēja kāda gados sieviete, pasniedzot Deividam divas kūpošas porcijas. Tad viņa aizvēra lodziņu un mēs uzsākām braukt.
Tā vieta līdzinājās ātrās ēdināšanas restorānam vai kam tamlīdzīgam, kur, lai pasūtītu ēdienu, nevajadzēja pat pamest savu braucamo.
Sautējums smaržoja pasakaini, un es nevarēju sagaidīt, kad varēšu ķerties tam klāt, taču es arī nevēlējos parādīt to, cik ļoti izsalkusi es patiesībā biju, tāpēc sākotnēji plānoju apēst tikai pāris karotes, lai īstenotu savu apņemšanos.
Mana apņemšanās zuda jau pie pirmajām trim karotēm, un es attapos pie tukša trauka, kamēr Deivids bija tikai pusē. Atkal nosarku.
-Es taču teicu, ka esi izsalkusi. - Viņš smaidīja ar siltu un ķircinošu smaidu vienlaicīgi.
-Apsveicu, pareģa kungs. - Zobojos.
-Es tev varu iedot arī savu porciju? - Viņš teica.
-Nevajag, beidzot es jūtos paēdusi, tikai man derētu aiziet uz tualeti, tad būtu īsta laime. - Noteicu, domās īstenojot savu plānu.
-No problemo. - Viņš attēloja izsmalcinātu itāļu džentlmeni, kas nespēj dāmai atteikt un uzsāka braucienu.
Mašīna tika atstāta ceļmalā, un es pamanīju, ka arī viņš sarosās, gribēdams kāpt ārā.
-Es pati tikšu. - Aši piebildu, liekot viņam mani nopētīt ar aizdomīgu skatienu.
-Tu kaut ko plāno? - Izskanēja jautājums.
-Es? Nē. Man vienkārši šausmīgi vajag.. un man nevajag pavadoni, tu neesi džentlmenis un nekad tāds nebūsi manās acīs. - Centos pajokot un rāpos ārā no mašīnas.
-Ja tu nebūsi pēc piecām minūtēm, es iešu iekšā un man vienalga, ka redzēšu tavus plikumus! - Viņš draudēja, bet draudus pavadīja smieklu lēkme.-Nemaz neceri. - Nomēdījos.
Tualete atradās mežmalā. Pamesta ķieģeļu būda izskatījās mazliet spocīga, taču es cerēju, ka tajā būs kāda izeja.
Iegāju iekšā, smaka pamatīgi iecirtās nāsīs, centos neelpot. Tualete bija aprakstīta un apzīmēta ar grafiti.
Ātri izdarīju savas vajadzības un domās skaitīju laiku, jo es nešaubījos par Deivida vārdiem. Man bija laiks mazāk kā piecas minūtes.
Pārlaidu skatienu visapkārt necilajai būdai un atradu spraudziņu, pa kuru izlīst.
Uzmanīgi ieklausījusies, dzirdēju, kā aizcērtas mašīnas durvis. Tā tad Deivids nāk šurp..
Aši izlīdu un nonācu pretī baisam laukam. Tajā nebija, kur paslēpties..
Aiz muguras dzirdēju, kā tiek izkliegts mans vārds. Man bija jāaizbēg tagad, jo vēlāk tas vairs nebūs iespējams.
Ievilku elpu un metos bēgt tik ātri, cik vien spēdama.
)