Vils mani turpināja vilkt dziļāk pazemē.
-Vil, pietiek! - Kliedzu, izraudama roku no viņa tvēriena.
-Labi, ej pie sava Deivida. Ej, ej, bet neceri, ka glābšu tevi vēlreiz. - Vils sadusmojās un pagriezās, lai turpinātu ceļu bez manis, - Bez tam, tu nemaz nezini, vai tas ir viņš.
-Vil, nu pagaidi. - Skrēju pakaļ puisim. Manas kājas nemitīgi ķērās aiz kaut kādiem akmeņiem un saknēm..
-Nāc, šeit būs izeja uz vietu, kur mūs tiešām nekad neatradīs. - Vils maigi satvēra manu roku, un mēs devāmies.
Visapkārt bija tikai viena vienīga tumsa, taču šķita, ka Vils šo vietu pazīst neticami precīzi. Viņš ne reizi neapjuka, lai gan ceļš stiepās kā tāds labirints ar vairākām izvēlēm. Vils šeit jau iepriekš ir bijis.
Kad ceļš bija beidzās, mums nācās līst ārā no bedres, kas bija apklāta ar kaut kādām satrūdējušām lapām un zariem. Vils izlīda pirmais un tad ar raušanu mani izvilka.
Mums priekšā bija daudz koku un krūmu, kas izskatījās neticami labi, ņemot vērā, ka tie bijuši ļoti sadragāti. Koki bija kā liels, necaurredzams žogs, kas izolēja mūs no pārējās pasaules.
Pagriezos un arī tur bija koki. Mēs bijām it kā tādā kā aplī, mūs noteikti nevarēja redzēt.
-Kā tev patīk? - Vils čukstus jautāja, norādot uz mazu dīķīti mums priekšā.
Ūdens bija neticami rāms. Kā spogulis. Debesis bija pelēkas un nomākušās, taču ainava bija pasakaina.
Visapkārt miers un klusums. Gaisā virmoja tikai mūsu satrauktā elpošana.
-Apsēdīsimies. - Vils aicināja, sperdams soļus uz mazo koka laipiņu, kas iestiepās dīķītī. Es sekoju. Es jutu, ka visbeidzot varu Vilam uzticēties.
Apgūlos uz laipas un vēroju debesis. Manā atmiņā atausa skats, kur es ar Robertu gulšņāju uz ezera laipas. Mēs parasati mēdzām runāt visādas muļķības vai vienkārši mierpilni klusēt. Man pietrūkst mājas.
-Par ko domā? - Vils čukstēja un apgūlās man blakus.
-Netālu no mājām bija ezers. Es mēdzu tur doties, gulēt uz laipas, skatīties mākoņos un aizmirsties. - Aizvērtām acīm atbildēju.
-Vai tu tur devies ar Dēnu? - Vils jautāja. Tā vīrieša vārds mani pilnībā izsita no sliedēm.
-Nē, protams, nē. Es viņu nekad turp nevedu, jo tā bija vieta, kas piederēja man un.. - Nevēlējos turpināt iesākto.
-Citam puisim? - Viņš vēlējās zināt.
-Vil, lūdzu, mainām tēmu. Man nepatīk runāt par pagātni. - Nogurušā balsī atbildēju.
-Jo tā ir pārāk sāpīga.. - Vils pabeidza manu domu, gluži kā zinādams, ko patiesībā domāju. Aizvēru acis no jauna.
Sāka līt lietus. Piles bija lielas un neraksturīgi siltas. Tās momentā samērcēja drēbes un matus. Vils spiedza kā tāda maza meitene, izraisot manī neapturamu smieklu lēkmi.
-Tu uzvedies kā mazs bērns! - Caur smiekliem teicu, pagrūžot puisi, kurš gandrīz iekrita dīķī.
-Izbeidz! Es jau tā izskatos pēc slapja kranča. - Viņš arī smējās un sāka mani kutināt. Man kut it visur, tāpēc viņam nebija pat jāmeklē mana vājā vieta.
-Vil, pārstāj. - Bez elpas kliedzu caur smiekliem un asarām. Tik priecīga nebija jutusies ļoti ilgu laiku.
Vila rokas apstājās uz mana vidukļa. Viņa skatiens urbās manās acīs. Smiekli pierima. Lūpas nedaudz pavērās.
-Kas ir? - Iedunkāju puisi.
-Tu esi neticami skaista, kad smejies. - Vils runāja pavisam klusu, lai neizjautku radušos idilli. Viņš maigi atglauda manu melno matu cirtu, kas nepaklausīgi bija izlīdusi no astes.
-Paldies. - Mazliet nosarkstot, atbildēju.
Es zināju, ko Vils vēlas. Pamazām pasaule izgaisa. Aizvēru acis, taču aiz plakstiņiem nerēgojās Deivda seja.
Mūsu lūpas saskārās..
