Pamāju ar roku kādam, kas garām iet,
Pa māju es šodien, nekur negribas skriet.
Paroku zemi un pamāju kādam ar roku,
Paroku un pamāju, tad izmetu kādu loku.
Roku ar lāpstu, roku arī ar roku,
Bet tikai ar kājām metu loku,
Metu loku ap māju no kurienes nupat māju,
Jo bultas šaut ar loku šodien es vēl nejaudāju.
Kāda garāmejot pajautā kā darbi sokas,
Jo redz, ka darbā aizņemtas man rokas.
Es piktojos klusi un raugos uz viņas pusi
- Būtu par visu labāk dievpalīgu vēlējusi.
Es atkal roku dārzā ārā vecās zemenes
Un domāju cik tipus dažādus šī zeme nes
***
Šī rīmīte nemaz nebūs gara,
Jo kaste un kurvis ir tikai tara,
Kur viss ir jāsaliek, kas dārzā audzis,
Kas te no paša pavasara plaucis.
Jau dzērves lido kāsī garā,
Māju vistas klaiņo barā,
Viss tas atnes rudens elpu,
Piepildīdams visu telpu.
Kur viss tas nokļūs, vai aptver lāgā?
Vai arī vistas nokļūs kāda māgā,
Vai Mārtiņš ceps un atkal šmorēs
Un savu pavārmāku citiem borēs?
Pie viņa nonāks pilnā kaste, kurvis,
Un lauku vistiņām vērs dārga restorāna durvis.
Kas te, kur viss? Kaste, kurvis?
***
Visur, kur vien klausies
- Migranti, migranti -
Lai manas mājas pamati būtu stipri,
Sijāju granti un domāju,
ka arī migranti būtu jāizsijā caur kārtīgu sietu kā granti.
P.s.
Dzērvenes aug pašas dobē,
nedomā, ka dzērve nes
