Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
79

Rožu dienasgrāmata (7)

Jo vairāk es domāju par lietām, kas notiek man apkārt, lietām, ko pati daru, jo vairāk es sāku domāt par to, ko gan viss padarītais, kā gan viss apkārt notiekošais mani ietekmēs un ir jau ietekmējis, man paliek bail.

Jau nākamgad man būs jāizšķiras par savu nākotni – uz kuru akadēmiju, augstskolu, koledžu, lai dodos. Ko gan es vispār vēlos no dzīves?

Domājot par to, nonāku tikai pie vienas domas – man nākotnes nebūs. Tieši tādēļ ir tik tukša bilde acu priekšā, ka nezinu, ko vēlos no dzīves, sevis pašas.

Ja nu tiešām ir tā, ka es mirstu 23 gadu vecumā, nesasniegusi neko, ko varēju sasniegt, jo tas vienkārši nebija lemts… Ja es jau sev paredzu nāves spriedumu, jo neredzu, ka varētu kaut kur strādāt, būt sieva, bērnu māte… Tas sāk izklausīties pa visam nelāgi. Ir jāpadomā par kaut ko citu.

Un tas cits gan jau būs Otto, jo vairāk jau nav par ko domāt…

Vakar vakarā viņš gribēja ar mani pārgulēt, un es kārtējo reizi visu aplauzu. Un ne tikai. Es viņu pametu. Pie mājas lieveņa, un liku viņam iet prom.

Es nezinu, vai dusmojos uz viņu, neciešu, vai esmu gatava iedot ar kāju pa muti. Man nav ne mazākās nojausmas. Viens ir skaidrs – negribu viņu redzēt.

Vai es tiešām to sākšu nožēlot? Pēc kāda laika, kad sākšu justies pa visam vientuļi, vai tad es tiekšos pēc viņa? Vai es būšu kārtēja meitene, kas zaudēs pašcieņu kāda jefiņa dēļ?

Visa ir par daudz. No sākuma viņš pasmējās ar Polu par mani, slēdza derības, it kā es būtu kāda izpriecu mantiņa. Un nu Otto arī gribēja izpriecāties. Un ja tas ir vienīgais, ko viņš ir no manis vēlējies pēdējo laiku? Pretīgi.

Es aizvēru savu kladīti un ieguldīju to plauktā, - Ko gan es darīju ar savu dzīvi? Vai tiešam man kļūtu vieglāk, ja sāktu nolādēt tos divus? Laikam jau, ka nē, - nodomāju un izgāju no istabas.

Iegāju virtuvē. Caur žalūziju spraugām telpā ielauzās spilgti saules stari, kuri žilbināja manas acis. Tumšā, laminētā grīda nu bija kļuvusi par trīs toņiem gaišāku un tīrāku. Arī virtuves iekārta spīguļoja saules dēļ, tāpēc, lai piepildītu telpu pilnībā ar saules gaismu, satinu žalūzijas.

Uz mirkli aizvēru acis, lai plaksti aprod ar spožumu, un tad tās atvēru. Ne viena dzīva dvēsele tur vēl joprojām nefigurēja, tāpēc klusām pielīdu pie plaukta un no tā nocēlu auzu pārslu paku. Vēl ātri paķēru karoti, bļodu un piena iepakojumu un apsēdos pie galda.

- Karlīn? - mamma, aizsmakušā balsī, ierunājās un ienāca virtuvē, - Vai tev nebija jābūt skolā? – viņa klusi novaidējās un apsēdās man blakus.

- Nē, šodien ir brīvdiena, tāpēc tu arī esi mājās, - klusi iesmējos kopā ar mammu un kāri ieliku mutē karoti,-Es tevi nepamodināju?-

- Nē, es jau kādu laiciņu esmu augšā. Otto šodien arī nāks? - viņa kā ierasts jautāja. Biju piemirsusi, ka šis moments būs arī jāizklāsta mammai. Bet ne šodien.

- Nē, mamm, viņš nenāks, - pēc neilga klusuma brīža, kad mamma manī urbās ar savām lielajām ačelēm, pavisam klusi sacīju un noriju kaklā iesprūdušo kamolu.

- Kas nu? - viņa uzreiz vaicāja un piesēdās man tuvāk.

- Nekas, - atcirtu un atsāku ēst, kaut gan ēstgriba bija jau pazudusi.

- Lī? - viņas balss bija atmodusies un skanēja visai skarbi, kas lika trīsām pārskriet pār muguru.

- Maaaammmm, tu zini, ka man nepatīk, ka tu mani tā sauc, - ar blīkšķi iemetu karoti bļodā, ka daļa piena izšļakstījās uz galda virsmas, un uzlūkoju māti. Mēs bijām strīdējušās par vārds ‘’Lī’’ lietošanu neskaitāmas reizes, bet tā vien šķiet, ka necik daudz nebiju panākusi.

- Un tu labi zini, ka man nepatīk, ja man melo vai nestāsti visu līdz galam, - un tā bija taisnība.

- Māaaam! - tas bija viss, ko spēju sacīt.

- Karlīn! - es kādu laiku klusēju, tupi lūrot mammas acīs, cerot, ka klusēšana ko līdzēs. Bet tā nebija.

- Es pametu Otto, - nopūtos un novērsos no mammas.

- Ko? -

- Es pametu Otto.. Vakar, pie mājas sliekšņa. Šķiet, ka laikam ejot, es kļuvu vienkārši par mantiņu. - manas acis ātri vien piepildījās ar asarām, ne jau tādēļ, ka sāpēja sirds par šķiršanos, bet gan tāpēc, ka jutos pazemota un pievilta.

- Tā nu gan es nedomāju. Ja tā būtu, šīs pazīmes izpaustos ātrāk, vai tu tā nedomā? - mammas balss kļuva pa visam maiga, gluži kā īsi glāsti manām ausu ļipiņām.

- Es nezinu, ko man domāt. Es vienkārši ceru, ka man tā būs vienkāršāk. - viena nodevīga asara izspraucās un lēni slīga pār vaigu.

- Un ja nebūs? - viņas samtainā roka noslaucīja miklo vaigu.

- Tad es domāšu, ko iesākt tālāk. -

Kādu brīdi mēs sēdējām virtuvē un raudzījāmies vienā punktā. Viņas siltās rokas pārslīga pār maniem pleciem un ietina apskāvienā. Es pat nebiju nojautusi, cik ļoti tas man bija nepieciešams.

- Zini ko meit’, iesaku tev atslābt un pamocīt viņu, ignorē un gaidi viņa rīcību. Varbūt galu galā tev viņu nemaz vairs negribēsies. Kāds cits, piemēram, iepatiksies. Tu vēl jauna esi, visa dzīve priekšā, un viņš būs tikai kā tāds īss dzīves posms tev. Tici man, es labāk zinu. -

- Jā, mām, es zinu, ka tu zini, ka es neko nezinu, - nomurmināju un turpināju ēst.

- Nē, tā es arī neteicu. Tu zini daudz ko no tehnikas, un to es, piemēram, nezinu. Bet, ja runa ir par puišiem, dzīves izvēlēm, labāku lēmumu, tad gan tu vari vērsties pie manis. Tam jau es esmu domāta. -

- Es zinu, -

- Redzi, ir vēl viena lieta, ko zini,-viņa iespurdzās un piecēlās no krēsla, - Es laikam došos vēlreiz pie miega vai palasīšu grāmatu. Esi, lūdzu, klusa, labi? -

- Labi, - sacīju un piebeidzu savas brokastis.

Rožu dienasgrāmata (9)

 Autors: Minons Rožu dienasgrāmata (8)
0
79

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [3]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Juris1604 avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa NastijsMedaļa Dienas doma
  Juris1604 17.05.17 22:24
 
4
0

  

exkluzīvais avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa UberautorsMedaļa Misija izpildīta
  exkluzīvais 17.05.17 22:26
 
2
0

Mhmm, +.

SAMSS avatars
Medaļa Zoles 3000 spelesMedaļa Burvju klana biedrsMedaļa Zoles recidivists
  SAMSS 18.05.17 18:26
 
2
0