Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
100

Rožu dienasgrāmata (6)

- Otto, ko tu dari? - mana balss bija pa visam rāma, kaut gan iekšās plīsa vai pušu, sirds dauzījās kā negudra un visa iekāre pret puisi pazuda acu mirklī. Puiša roka manam ķermenim piekļāvās vēl ciešāk, slīdot pār manu gurnu, liekot nepatīkamām trīsām pārskriet pār ķermeni.

- Karlīn, atslābinies. Viss būs labi, es apsolu! - Otto vaigs glaudās manām lūpām pāri. Viņa lūpas viegli skāra manu auss ļipiņu, uz īsu mirkli tajā vēl viegli iekožot.

- Otto, - es vārgi sacīju un noriju kamolu kaklā, kas nule bija uzradies. Balsī bija jūtama arī nepatika pret izvērtušos situāciju, kuru, protams, viņš nesajuta.

- Zaķīt, - viņš laiski sacīja un iegrābās ar otru roku manā pēcpusē, liekot man iespiegties aiz sāpēm.

Man bija jāizdomā, kā atrauties no šīm skavām. Šī nebija tā diena, tā vieta, un laikam arī ne tas cilvēks, kuram es būtu gatava atdoties.

- Es teicu - nē! - skaļi sacīju un atgrūdu puisi nost no sevis izdevīgā brīdī, kad viņš centās nomainīt savu roku atrašanās vietu.

Es izsoļoju laukā no telpas, kurā abi atradāmies, un taisnā ceļā devos durvju virzienā. Es tur nevēlējos palikt ne mirkli ilgāk.

Biju zaudējusi spēju vienmērīgi elpot, šķita, ka elsu. Aukstais gaiss, atveroties durvīm, iedzēla man nāsīs, liekot atgūt veselo saprātu.

- Karlīn! - puisis tālumā mani sauca.

- Beidz reiz karlīnot, - es strauji pagriezos pret Otto, - Zini, tas jau sāk krist uz nerviem. Sen!- es sāku aurot kā prātā tērēta. Pāris minūšu laikā biju kļuvusi netīra, apsmieta un pievilta. Doma, ka viņš ir citādāks, zuda vienā acu mirklī. Mans ķermenis sāka viegli drebināties, asaras acīs arī parādījās. Es jutos kā nelaimes čupiņa, kura lūkojas briesmoņa acīs. Briesmonī, kuru mīlēju.

Apgriežoties ap savu asi, apjautu, ka vienīgais veids, kā nokļūt mājās, bija kāpt no jauna tajā nolādētajā mašīnā un braukt mājās. Fantastiski izplānots!

- Un tagad tu gribi, lai es lūdzos tev, krītu uz ceļiem, lai tu mani aizvestu uz mājām? - man aizlūza balss, tāpēc vārdi izskanēja kā šņuksti. Es no jauna saņēmu spēkus, savelkot plaukstas dūrēs, un turpināju, - Ā, nē, tu gribi, lai es tev atdodos un tad jau viss notiktos pats no sevis, vai ne? – mana balss bija kļuvusi sveša.

- Nē, - puisis ar rūgtumu balsī sacīja un nostājās pie mašīnas, - Kāp iekšā..-

- Tikai pamēģini ar mani sākt runāt, - vēl nopukstēju un iesēdos auto.

Ar asarām acīs, es izspēros laukā no Otto automašīnas, piedevām aizcirzdama tās durvis.

Jutu, ka zem kājām sarūk pamats, neļaujot lādzīgi domāt par visu, kas notiek man apkārt.

Kā gan viņš varēja būt neiejūtīgs pret mani? Ko, pie velna, es tādu biju izdarījusi, lai sajustu tādu necieņu no cilvēka, kuru dievināju no matu galiņiem līdz papēžiem? Es biju viņam uzticīga, un arī esmu vēl joprojām.

Tālumā dzirdēju, kā no jauna aizcērtas mašīnas durvis. Nevar būt, ka viņš man nāks pakaļ!

-Karlīn!-varbūt tomēr varēja gan, - Lūdzu, pagaidi! Nepārproti, lūdzu, šo visu! Karlīn! - puisis ierēcās kā meža zvērs, kuru kautu nost. Es negribēju apstāties, es negribēju no jauna uzlūkot to ģīmi, kas mani no jauna padarītu vāju. Es to tik ļoti negribēju, bet tomēr darīju.

Es apstājos uz lieveņa un neticīgām acīm uzlūkoju puiša siluetu stikla atspulgā.

- Pateicos, ka atvedi mani mājas, bet šobrīd labākais, ko vari manā labā darīt – doties prom. Man nav vēlama tava sabiedrība, tava klātbūtne un vispār, man nāk vēmiens, kad skatos uz tevi. Es ļoti labi apzinos tavas tieksmes, bet, nē, es neesmu lētais objekts. Manī ir vēl mazdrusciņ pašcieņas, lai tevi sūtītu prom. - es lēnām aizvēru acu plakstiņus un ļāvu vienai gļēvai asarai pārslīgt pār vaigu.

- Karlīn! - Otto mani satvēra aiz rokas un pagrieza pret sevi.

- Viss beidzies. Ej prom! - ar noliegtu galvu sacīju.

Otto jau pastiepa otru plaukstu manā virzienā, lai aizskartu manu vaigu, kad es uzgriezu tam muguru un soļoju ieejas virzienā.

Es iegāju kāpņu telpā. Tur es neatrados viena, jo dzirdēju, ka kāds ar smagiem soļiem kāpj pa trepēm lejup. Steidzoties somā atrast dzīvokļa atslēgas, pusi no tās saturu netīši izmetu laukā, ko ikreiz centos pacelt un ielikt atpakaļ.

- Tev palīdzēt? - tik pazīstamā balss sacīja un pasniedza man nokritušo piezīmju blociņu.

Es pacēlu acu skatienu uz puisi. Jutu, kā nobālu, sajuzdama no jauna zaļo bumbu skenēšanu.

- Viss kārtībā? - Pols pajautāja.

- Jā, protams! - es ātri noskaldu un paķēru blociņu, - Paldies! - to pasakot, es strauji piecēlos kājās un devos vērt vaļā sava dzīvokļa durvis.

Rožu dienasgrāmata (8)

 Autors: Minons Rožu dienasgrāmata (7)
0
100

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [2]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
exkluzīvais avatars
Medaļa Zvaniņš skanMedaļa UberautorsMedaļa Prieks
  exkluzīvais 27.04.17 20:14
 
2
0

Juris1604 avatars
Medaļa Misija izpildītaMedaļa NastijsMedaļa Dienas doma
  Juris1604 27.04.17 21:46
 
2
0