10. NODAĻA
~Viviāna~
Ielēju glāzē ūdeni vēsu krāna ūdeni un atspiedos pret pelēko virtuves leti iepretī logam. Izskatījās tā, it kā pirms brīža milzušais vējš būtu zudis pavisam. Pēdējo reizi, kad tā notika, mamma strādāja ar kādu sievieti, kas bija spēlējusies ar maģiju un sadusmojusi garu, mēģinot gadu nosūtīt atpakaļ uz paralelitāti.
Ēdamistabā dzirdēju sarunu, bet neieklausījos. Tad dzirdēju soļus.
-Sagatavojiet konspektu savam stāstījumam, kundze!- dzirdēju vīrieša balsi nu jau skanam no virtuves. Aiz stūra parādījās Džimija un Elenas ceļabiedrs, no kura biju saņēmusi savādu uzmanību. Man patika viņa garais, spēcīgais augums, matu mudžeklis, tas, cik gaumīgi nevīžīgi viņš bija ģērbies. Pagriezos ar muguru pret viņu uz veļas telpas pusi, turpināju dzert savu ūdeni, atbildot uz īsziņu kolēģim. Dzirdēju viņa sporta kedu zoles nošvīkstam gar oranžajām flīzēm. Viņš bija nostājies aiz manas muguras un paliecies pie auss. –Mani sūtīja pēc cepumiem,- viņš čukstēja. Mati mazliet sakutināja kaklu no viņa elpas, un es klusībā pasmīnēju.
-Otrais stiklotais skapītis pa kreisi no izlietnes,- noteicu, cenšoties ignorēt sajūtu, ko izraisīja viņa klātbūtne aiz manas muguras. Tādu pašu reiz biju jutusi ar Akselu, kad tikko sākām satikties, taču nu jau praktiski viss bija zudis. Man bija vienkārši jāaizmirst, ka attiecības arvien vairāk kļuva neveselīgas, tāpēc negaidīti pagriezos, un ar savu galvu iesitu vīrietim pa degunu.
-Nolādēts, uzmanīgāk!- viņš paliecās nost, satverot degunu.
-Atvaino... es atnesīšu kaut ko aukstu,- saminstinājos, sajūtoties kā tizlākais cilvēks uz Zemes.
-Nevajag, viss kārtībā,- viņš degunu mazliet pakasīja un izslējās taisni. –Kad nākamreiz esmu tev tik tuvu, vairs negariezies tik asi,- viņš pilnā nopietnībā sacīja. Iesmējos.
-Tev tos cepumus vēl vajag?- pavisam vāji pasmaidīju.
-Man tos tā īsti nemaz nevajadzēja,- vīrietis vainīgi paraustīja plecus.
-Tad kāpēc nāci šurp?- ziņkārīgi atkal atspiedos pret leti tieši zem cepumu skapīša. Viņš pienāca man klāt atkal pārāk tuvu un atvēra to virs manas galvas. Paliecos, lai šoreiz netraumētos es.
-Jo tu esi šeit,- viņš izņēma cepumu paku un atkal aiztaisīja skapīti, bet palika stāvam man pretī.
-Tu esi ļoti atklāts.
-Nepatika atbilde?
Pati neatbildot, pasmējos un izlīdu no viņa veidotā sprosta. Tajā pat mirklī kabatā sāka zvanīt telefons. Jutu vīrieti pagriežamies uz manu pusi, kad stāvēju ar muguru pret viņu. Šķita, ka mēs viens ar otru mazliet spēlējāmies, un, iezvanoties telefonam, sajutos kripatiņu pārāka.
-Sveiks, mans perfektuma epicentrs,- balss sacīja, radot manī savādu vēsumu.
-Čau, Aksel,- noteicu. Vīrietis aiz manis sāka grauzt cepumus, tajā pat laikā cītīgi noklausīdamies, ko runāju.
-Gribēju tevi šodien uzaicināt kaut kur,- viņš sacīja. Brīžiem bija jāpiedomā, vai patiešām esam pāris vai arī esmu zivtiņa, kas uzķērusies uz viņa āķa, tomēr, brīdi uz viņu dusmodamās par koķetēšanu ar citu meiteni, piedevu, jo man viņš patika. Vismaz agrāk pat ļoti.
-Uz kurieni, ja drīkst zināt?-
-Pārsteigums, mīļumiņ,- viņa balsī vīdēja koķeta pieskaņa.
Brīdi šķita, ka tas, ko patiešām biju jutusi pret Akselu, patiesībā jau pa šiem diviem gadiem dzisa. It kā Džimija un Elenas drauga ierašanās būtu bijusi likteņa pirksts, aizslaukot visas manas atlikušās jūtas pret Akselu.
-Es netikšu, piedod. Man ir tāda kā ģimenes sapulce,- nevērīgi noslaucīju kādu drupaču no letes virsmas.
-Jā, protams,- viņš ļāva savā balsī ieviesties aizvainojumam.
-Piedod, mīļais, bet es nevaru,- sacīju, saprotot, ka mīļvārds neskan īsti. Patiesībā būtu varējusi atrast tam laiku, nemeklējot nevienu atrunu. Atkal sadzirdēju kedu čīkstēšanu pa flīzēm, taču nu tā attālinājās. Vīrietis bija aizgājis pie pārējiem, bet man, pašai par pārsteigumu, sajutos ne savā ādā. Sirdsapziņa radīja vainas sajūtu, it kā es būtu izdarījusi noziegumu.
-Nu, tad līdz citam vakaram, visu labu,- viņš nometa klausuli. Dažbrīd likā, ka Aksela patiesā būtība ir viegli aizskarama dvēsele kā izlutinātam skuķim. Gan sadabūs sev kādu grūpiju, nodomāju un ieslidināju telefonu atpakaļ kabatā, paņēmu ābolu no augļu trauka un nostājos ēdamistabas arkā, lai pievērstos sarunai.
Mamma bija apsēdusies pie galda, viņai pretī sēdēja Elena un tas, kas laikam bija Džimijs, par kuru bija runājis onkulis Sems, kad atrados transā un spēju ar viņu sazināties.
Galda galā man vistuvāk sēdēja vīrietis, kuram vēl joprojām nezināju vārdu, taču tā vien kārojās viņam to pajautāt.
-Sveika, Viva,- man sacīja koridora arkā stāvošais Adams. Brālēns atkal nebija novilcis savu gleznošanas kreklu, kas bija notraipīts ar eļļas krāsu. Jau virtuvē biju sajutusi terpentīna smaku.
-Čau,- atteicu viņam, kad visi, izņemot vīrieti, bija uz manis paskatījušies.
-Stāstu Elenai un viņas draugiem par Imperium Cerebri[1],- mamma pagriezās atpakaļ. Iekodos ābolā. –Tātad. Tev nav jābaidās par to, kas notiek.
-Man ir nežēlīgi daudz jautājumu,- Elena sakrustoja savas rokas uz galda un uzmeta tām skatu. –Vispirms. Kā mira mani vecāki?
Pētīju vīrieša tetovējumu uz pakauša.
-No saindēšanās.
Adams pretējā ailē smīkņāja, pamanīdams manu vērošanu. Pamēdījos viņam. Saruna turpināja norisināties. Parasti būtu vienkārši aizgājusi prom, jo visu to zinu jau no bērnības, taču šoreiz mani atturēja nezināms spēks. Turpināju stāvēt ailē, nu jau vērojot nevīžīgi ar želeju ieveidotos matus.
-Viņus noindēja mans brālis.
-Jūsu brālis noindēja pats savu brāli un viņa sievu? Kāpēc?- Elenai būs daudz, ko dzirdēt. Pamanīju uz viņa kakla karājāmies ķēdīti, taču kuloniņš man nebija redzams.
-Mīlestība. Manam brālim bija mazliet problēmas ar smadzeņu darbību. Viņš bija pavisam mazliet atpalicis savā attīstībā, taču bija pie pilna saprāta, kad izdarīja šo briesmīgo noziegumu. Viņš bija greizsirdīgs uz savu brāli, kas bija dabūjis sev par sievu meiteni, ko Ronalds bija iemīlējis.
-Un tas Imperium Cerebri par ko jūs stāstījāt. Pie tiem piederu arī es?
-Jā, arī tavs brālis,- viņa norādīja uz Adamu, kas uzreiz kļuva nopietns pēc tam, kad bija smējies par manu nopietnību un vēlmi pavērot vīrieti. –Arī es, Viviāna. Tāpat tavi vecāki un vecākais brālis.
-Man ir vēl viens brālis?- Elena atkal apjuka.
[1] Kontrolēt smadzenes no latīņu valodas
Un tā ģimenīte mani savā ziņā biedē, pat nezinu, kādēļ. 