Nu ko, pienāca kārtējā reize, kad mēs tikāmies. Tikai šoreiz viņš līdz bija paņēmis 1l vodkas. Nobraucām nostāk, iemalkojām, iemalkojām un iemalkojām… Es nesapratu, ko viņš dara, es nesapratu, ka viņš mani lēnām piedzirda, jo es neko tādu nebiju no viņa gaidījusi, bet tā nu tas bija. Kad pudele jau bija gandrīz tukša, es biju pilna kā ķirsis. Sapratu, ka nu ir par daudz un teicu, ka došos mājās. Tie bija apmēram kādi 3km ar kājām, bija vasara, kas gan man slikts būtu noticis. Ja es būtu zinājusi, kas sekos, būtu četrrāpus līdusi prom no tās mašīnas, līdusi prom no viņa. Nu bet, bija par vēlu. Kad taisījos kāpt ārā no mašīnas, viņš veikli pārleca uz manu sēdekli, precizēsim, bija man virsū. Sāka gramstīties, skūpstīt manu kaklu, krūtis. Tas, ka es teicu, ka nevajag, ka nevēlos to, neko nemainīja. Viņš tikai atbildēja, ka zina, ka es to arī vēlos. Es nevarēju neko iesākt. Kliegt nebija jēgas, un nost es arī viņu nevarēju dabūt, jo kā gan es 50 kg meitene varēju dabūt nost 80 kg tēviņu, nemaz neņemot verā, ka es biju piedzērusies. Vienīgais, ko es atceros, bija tas, ka es to nevelējos. Patiešām. Pēc tā visa, es laikam atslēdzos, jo nākamais, ko es atceros bija tas, ka viņš mani pieveda pie manas mājas. Vairāk nekas. Nezinu, kā es iegāju mājās, vai cik reizes es kritu, jo no rīta es biju vienos zilumos. Lūk, cena par to, ka es uzticējos cilvēkiem, lūk kur šajā pasaulē rodas šīs maitas un izmantotājas, dārgie vīrieši. Nu bet ko nu par to, mācība uz visu mūžu. Muļķis mācās no savām kļūdām, gudrais – no citu. Es biju muļķe, to nu es apzinos.
Stāstam ir turpinājums, pēc jusu atsaucības vērošu, vai tulkot nākamās daļas. 
Jauku dienu, draugi! 
