Rižais rīts.5

Garlaicība mani beidz nost. IR jau 6 no rīta ,bet viņa guļ..Pat ik rīta garlaicības sauciens nelīdz,viņa pat nesakustas.Tā sarkanā krūze mani kaitina,viennozīmīgi, šajā virtuvē viņa neiederas.Jāā,uz grīdas arī laikam nebūs tas.Ak,viņa ir piecēlusies!Gaidu kad viņa ienāks virtuvē un novērtēs manu veikumu.Esmu zem gultas.Nu nesaprot viņa neko no interjera.Paošņāju apkārtni,gaiss tīrs.Krūze pazudusi,diez kur tas viss pazūd...Cik tev skaistas skropstas!Es tikai apostīšu.
Atkal viņi,baltie mošķi,paņēmuši ķīla viņas pēdas.Nebaidies,es viņus uzveikšu!Man beidzot jāapgūst krievu valoda.
Nekad nesapratīšu,kādēļ tik brīnišķīgu lietu kā pienu,noslīcina tajā melnajā mošķī.Absurds.
Ja tu zinātu cik tavs klēpis ir silts un ērts.Murr...Pakasi tur aiz austiņas,un vēl kakliņu.Es zināju ka tu mani mīli.Tādu kā mani nevar nemīlēt.
Kur tu ej?!Lūdzu,neatstāj mani vienu ar spokiem!! Cilvēk!?Ak,tu biji tikai ik rīta cīņā ar ļauno Slapjuma monstru.Es tev saku,man šī zeķe nepatīk,velc citas.Nē,šī arī nē.Varbūt iztiksim bez zeķēm.Droši vien ar vārdu, šmurgulis viņa izsaka ,cik ļoti mani mīl.
Un atkal viņa pamet mani.Darbs,kā viņa to sauc,bet es to nodevēju par Darbinatoru.Viņš mani tracina vairāk nekā zeķes.Runča Zābaka padoms par skatienu ir mēsls. Viņa pasaka ka būs ātri mājās.Atkal tie mūžīgie meli.
Uztaisu mazu scēnu. Paņaudēju,paskrāpejos.Apnika.Jāiet laikam pasnaust.Jātaupa spēki vakaram.