Bija pienācis parasts sestdienas rīts,taču Antuāns nezināja, kas viņam vēl priekšā būs sagaidāms.
Piecēlies, viņš sāka veikt savas ikrīta darbības,proti, suni pabarot ar čībām, un izlaist dzīvības sēklu ārpus viņa dārgākās kārbiņas.Uzreiz pēc Ivanskie pelmeņi notiesāšanas,viņš sajuta kņudoņu savā vēderā.Pēc 15 minūtēm viņš saprata,ka tālbraucējs brauks projām.
Aizskrējis līdz savam netīrajam podam ,kurš bija netīrāks pat par Lipmaņa sirdsapziņu,viņš apsēdās uz aukstā vāka,kur bija tik auksts,ka viņam likās,ka viņš pa***s apsaldēs un vajadzēs viņus reanimēt ar kādu horizontālveidīgu orgānu galvas rajonā.
Un cīņa ar Goliātu varēja sākties.Milzīgais tērauda sakausējums viņam likās kā ciešanas,kuras sūtījis Jēzus.Klucis dos viņam šķīstību un tualetes papīrs,precīzāk sakot pirkumu čeki,padarīs viņu par dieva sūtni cīņā pret procesu,kurā geji,iespējams,gūst baudu.Viņa anīts izpletās kā melnais caurums,vienīgi matērija stāvēja iekšā.Viņš kliedza kā begimots riesta laikā un izjuta tādas sāpes, itkā viņa metamo izmantotu kā lokāmo balonu bērnu ballītē.Pēc neilga moku brīža viņš juta,ka batons jau līdz pusei ir izspraucies,taču nu nekādīgi viņš nevarēja viņu izspiest un nācās izdomāt radikālāku metodi.Kā jau studentam pienākas,viņš ar to tika galā.Paņēmis no virtuves kārtīga izmēra ēdamkaroti,Antuāns atgriezās rituāla notikšanas vietā,un ar tādu foršu pļjuk skaņu viņš ļauno radību bija izdabūjis ārā.Uz karotes vēl bija sūdi un tikai atlika sūdus ielikt kādā kruasānā,lai varētu radīt pasaku:Antuāns un viņa sūda kruasāns.Pēc procesa viņš jutās lepns un izpleta rokas kā Kristus statuja Dežaneiro un bija atkal gatavs nu...tai pašai vecajai dzīvei ,bet klusībā viņš gaidīja jaunu cīņu,lai vismaz paceltu savu pašapziņu.Vismaz tas ir labāk nekā vulkāna izvirdums.
(Mans pirmais raksts šajā jomā.Pasviediet kādu padomu.ko un kā uzlabot.) 
Trenējies vēl un sanāks labāk, pagaidām kaut kā pietrūkst.. Mazliet par maz salīdzinājumu, apzīmējumu, kaut kā neparasta sižetā. Be nu sākumam ir labi.
