local-stats-pixel fb-conv-api

Rētu ēnā. (Prologs)1

74 0

Vilciens skaļi signalizē un es pamostos, nemierīgi salecoties savā sēdvietā. Galapunkts. Ignorējot pārējo pasažieru uzkrītošos, izbrīna un riebuma pilnos skatienus, biju aizvērusi acis un izlikusies, ka guļu, taču jau pēc dažām minūtēm plaksti kļuva smagi un es patiešām aizmigu. Vilciena vagons ir tukšs un pustumsā tīts. Pirms pieceļos, vēl pēdējo reizi paveros tumšajā stiklā, dziļi ieskatoties acīs būtnei, ko redzu sev pretī. Baltie pārsēji pāri viņas sejai pustumsā viegli mirdz.

Vilciena stacija ir vientuļa nojume un pamests soliņš nekurienes vidū. Debesis ir tumšas un raud, pār maniem pleciem laižot smalkas asaras. Veca sieviete panāk man pretī un neko nesakot, apskauj manu augumu tik vārgi, it kā baidītos to traumēt vēl vairāk. Pieskāriens ķermenim liek iekliegties smeldzīgās sāpēs, taču es to ignorēju un piespiežu vaigu pie vecmammas pleca. Atlaižot mani vaļā, viņas acis ir kā okeāns vētras laikā- to pilda asaras un skumjas.

- Man tik ļoti žēl. - viņas balss viegli trīss. - Tik ļoti... žēl. -

Māja atrodās pusstundas gājienā no stacijas, tumša meža ieskauta tā stāv egļu ēnā, tā pat kā pirms desmit gadiem, manā bērnībā. Tās pašas lielās, smalkajiem grebumiem rotātās durvis, sarkanais dakstiņu jumts un kūpošais skurstenis, taču tagad viss ir citādāk. Vairs nav bezrūpīgās dzīves, kas man kāreiz bija. Ir tikai atmiņas, kuras man vairs nepieder.

- Laipni lūgta mājās. - vecmammas seju ieēno skumjš smaids. - Tagad esam tikai mēs divas. - paveru lūpas lai atbildētu, bet jēlā rīkle spēj izdvest vien klusu gārdzienu. - Tas nekas, pēc laika kļūs labāk. -

Nekas nekļūs labāk.

Bezspēcīgi pamāju ar galvu un paņemot somu, dodos uz otro stāvu. Katrs pakāpiens man sagādā sāpes, tās ieurbjās manī, atstājot tukšu un bezjūtīgu.

Mana istaba ir tieši tāda pati kādu to atceros, taču tagad šķiet, ka ēnas ir daudz biezākas un tumsa kaktos- smagāka. Nometu somu uz zemes un izsteidzos uz balkona. Bērnībā šī bija mana mīļākā vieta uz Zemes. Ļauju skatienam klīst pāri gandrīz nereāli plašajam dārzam ar baltajām rozēm un smalki veidoto, veco strūklaku pašā centrā.

Trīsošām rokām pieskaros savai sejai un lēnām, pirkstos saņemot pārsējus, atbrīvoju savus vaibstus. Smalkās lietus lāses uz manas ādas ir kā neizturami sitieni. Aizveru acis un pavēršos pret debesīm.

Kāpēc es vispār izdzīvoju?




http://spoki.tvnet.lv/literatura/Retu-ena-1/850979

74 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

3 0 atbildēt