Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
78

Rētu ēnā. (Prologs)







Ir pagājis laiks kopš esmu šeit, tas mani ir dziedējis. Vismaz fiziski. Jēlā rīkle ir sadzijusi, dodot man iespēju atkal runāt, uz ķermeņa esošie zilumi un rētas neapbruņotai acij ir kļuvuši gandrīz nemanāmi.

Stāvu spoguļa priekšā un pārlaižu skatienu savam kailajam ķermenim. Kaut arī rētas ir sadzijušas, mana āda ir nelīdzena un koši sārta. Kādreiz veselīgais augums tagad ir novārdzis un bezspēcīgs. Mugurkauls stiepjās pāri manai mugurai kā asi dzeloņi. Nodārd pērkons un istaba izgaismojās koši balta, skatienam atklājot manu kroplo seju. Gaisma pazūd tik pat ātri kā parādijās un kādu mirkli atkal ir jāaprod ar tumsu. Atglaužu slapjos matus un ielūkojos dziļi sev acīs. Tās ir tumšas, gandrīz pilnīgi melnas, kā debesis, mirklī pirms tumsas iestāšanās. Tas ir vienīgais, kas palicis nemainīgs, mana seja gan ir pilnīgi svešāda un biedējoša.

Šodien būs pirmā diena jaunajā skolā. Pat domājot par to, ka manā virzienā tiks vērsti riebuma pilni skatieni, manas plaukstas sāk svīst. Šīs dienas es pavadīju dārzā, slēpjoties zem rožu krūmiem un lasot vecas, jau sen aizmirstas grāmatas. Atkal satikt cilvēkus būs savādi. Būs savādi atkal redzēt bailes un izbrīnu viņu acīs. Ja es būtu tas cilvēks, kas biju kādreiz, mani nesatrauktu jaunu cilvēku satikšana, es pat būtu patīkami satraukta, taču tagad ir citādi. Gribētu teikt, ka mainījies ir tikai mans izskats, taču tie būtu meli- arī es pati, savā dvēselē, esmu mainījusies. Mana pasaule ir salauzta un izkaisīta vējā.

Izeju no vannas istabas un uz saklātās gultas ieraugu parasta auduma kleitu, ar smalki izšūtiem ziediem uz tās. Manas kailās pēdas uz koka grīdas ir klusas, it kā es neeksistētu un būtu vien nemanāma ēna. Saņemu trauslo kleitas audumu plaukstās un piespiežu to sejai. Sajūtot maigo rožu aromātu, mani plaksti viegli notrīs un kleita bez skaņas nokrīt zemē. Tā ir mammas kleita.

Bija mammas kleita.

Pamats zem kājām sāk līgoties un es apsēžos uz gultas malas lai nenokristu. Vecmamma noteikti vēlējās tikai labu, bet es vēl neesmu gatava saskarties ar realitāti un tās skarbajām sekām. Acis pildās ar asarām un es sev to vairs neliedzu. Ļauju pāri lūpām velties dzīvnieciskiem kliedzieniem, tie atbalsojās tukšajā istabā un savijās ar lietus skaņu aiz loga.

- Vai tev kleita nepatika? - vecmamma ātri uzmet skatienu maniem saplēstajiem džinsiem un novalkātajam džemperim un pievēršās man. Redzu, ka viņu izbrīna arī pārsēji uz manas sejas- tie vairs nav nepieciešami, taču viņa neko nesaka.

- Man jāiet. - klusi nosaku. - Negribu nokavēt. -






Rētu ēnā. (2)

 Autors: Kumelīte Rētu ēnā. (1)
0
78

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [1]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
SAMSS avatars
Medaļa RecidīvistsMedaļa RainisMedaļa Recidīvists
  SAMSS 06.08.17 18:04
 
2
0