- Saņēmi? - šauro, tumsā slīgstošo Manhetenas dzīvokli piepilda silta sievietes balss. Pavērusi ārdurvis un iespraukusies šaurajā gaitenī, viņa nomet rokassomu uz grīdas un gurdām, toties mirdzoši ziņkārīgām acīm paverās manī. Atbilde paliek sasalusi kaklā. Nolieku atdzisušo, pilnīgi neskarto kafijas krūzi uz virtuves galda un izvarīdamās no mātes skatiena, aizveru klēpjdatoru. - Sjūzan? - viņas balss izdziest. Biju jau iztēlojusi un tūkstošiem reižu izspēlējusi to, kā pateikšu, ka neesmu pieņemta augstskolā, kurā māte mani redzēja jau kopš brīža, kad sākumskolas skolotāja atklāja, ka man ir talants mākslā.
Es aizveru acis un noraidoši pakratu galvu. Piedod.
- Tā noteikti ir kļūda. - viņa pārliecinoši nosaka, taču dziļajos lokos zem acīm un zemajos lūpu kaktiņos es redzu, cik šī doma viņai pašai šķiet absurda. Vismazāk es biju vēlējusies sarūgtināt viņu, taču arī manā pakrūte truli pulsē vilšanās. Viņa bija iztērējusi iekrājumus un strādājusi papildstundas, lai es varētu gleznot. Tas viss bija par velti. - Es viņiem uzrakstīšu, viņi noteikti ir ko sajaukuši. -
- Māt, - mana balss ir savādi trīsoša. Tās dzīlēs trīc dusmu un izmisuma vētra. Tieši šajā mirklī apjaušu, ka visas iedomas un sapņi ir tikai iedomas un sapņi. Nekas no tā nav īsts. Mana dvēsele sašķīst sīkās stikla lauskās. - Pārstāj. Viss ir beidzies. Mani nepieņēma. - pagriežos un pametu viņu stāvam ar skumju ieplestām acīm un Ņujorkas debeskrāpju gaismu atspīdumu viņas gurdajā sejā.
Manā istabā valda pilnīga tumsa. Gaiss ir ledaini auksts un rudens drēgnās elpas piepildīts. Noguļos uz grīdas un apķērusi ceļus, ļaujos dienas laikā aizturētajām, smagajām asarām.
Pamostos agro saules staru apspīdēta. Māte jau ir aizgājusi un dzīvoklis ir pilnīgi kluss. Gaisā sīkie, ar aci gandrīz nemanāmie putekļi mij lēnu valsi. Mana seja, no asarām, ir sapampusi un viegli sārta, kastaņbrūnie mati- savēlušies un netīri. Gausi aizeju līdz virtuvei un sāku taisīt melnu kafiju ar pienu un meklēju brokastu pārslas, līdz uz virtuves galda ko ieraugu.
Vēstuli.
