Gads spokos un jauns stāsts :)
Putna Dziesma.
Skatoties tālumā, sadzirdu vienu kliedzienu un tad vēl vienu, kam seko vairāki. Spalgi, skaļi un bailēm pilni.
Cilvēki mirst. Es to dzirdu. Tas viss notiek man aiz muguras.
Arī man tagad vajadzētu mirt tajā mokošajā nāvē, bet es slēpjos. Slēpjos no sava likteņa. Un ja kāds mani atradīs, es tikšu sodīta. Sodīta par to, ka gribu dzīvot.
Tas ir godīgi?
Nav, bet kuram tas interesē? Man? Un ko tas dod? Neko. Visiem ir nospļauties par to, ko domā un grib sīks skuķis.
Šeit visi ir slepkavas, kas tikai grib visus nogalināt. Viņi to dara, lai izklaidētos. Lai paliktu vieni un varētu dzīvot mierā, kur nebūs neviena, kas viņiem nepiekritīs un runās pretī, nebūs neviena, kurš gribēs ģimeni, mīlestību. Viņi neko no tā nevēlas. Šie cilvēki vai nu nogalina vai pataisa citus par slepkavām.
Mana māte.
Mans tēvs.
Brālis.
Viņi visi ir slepkavas. Viņi mani meklē, lai ar mani varētu izdarīt to pašu, ko izdarīja ar pārējiem no mūsu ciemata. Viņi neko nejūt, viņiem nekas neinteresē. Viņi ir slepkavas bez jūtām, jo tās tika no viņiem pazudinātas, izdzēstas un tagad ir tā, it kā tādu jūtu un emociju nekad nav bijis. Tādas nepastāv.
Atskatos uz atbaidošo ainu, kur visur guļ līķi, visur ir sarkanas asinis un slepkavas smejas.
Pretīgi.
Ieraugu savu brāli, viņš runā ar vienu no slepkavām, un rokās viņam ir ierocis. Brālis kaut ko pasaka un abi sāk smieties. Tas ir neticami, ka mans vienmēr jaukais brālis ir kļuvis par kaut ko tādu.
Viņš aiziet pie viena no līķiem un pietupstas. Viņš atglauž meitenes matus no sejas un es saprotu, ka tā ir mana mazā māsa.
Viņš viņu nogalināja. Viņš nogalināja desmitgadīgu meiteni.
Man vajadzēja tur būt. Man vajadzēja viņu pasargāt. Viņai vajadzēja izdzīvot. Tā ir mana vaina, viņa tur guļ visa asinīs dēļ manis.
Asaras draud izlauzties uz āru, lai varētubplūst pār vaigiem, bet es to nepieļāvu. Ja es sākšu raudār, es nenoturēšu līdzsvaru un kritīšu, un tā arī sevi nodošu. Pašā lejā man jau būtu lauzti kauli, varbūt vēl nebūtu nomirusi, bet ilgi nebūtu jāgaida, kad jau ap mani stāvētu cilvēki, kuri smietos par mani un beigu beigās arī iedurtu dunci man sirdī.
Bet es gribu dzīvot, tāpēc neļaujos skumjām un asarām.
Viss, ko es vēlos ir dzīvot. Dzīvot un atgūt ģimeni, bet vai tas ir iespējams? Nav. Viņi ir pārvērtušies par ļaunām būtnēm, kurām ļoti patīk noskatīties kā citi mirst pie viņu kājām, kā viņi izelpo savu pēdējo elpu un viņu sirds apstājas.
Novēršos no ciemata un pieceļos kājās. Ar rokām turos pie koka stumbra un kāda stipra zara. Vējš pūš un draud izkustināt zaru uz kura stāvu, liekot man krist un sevi nodot.
Apķeros ar roku ap koka stumbra un zaru plaukstā turu cik cieši vien varu. Atkal paskatos uz mūsu nelielo ciematiņu.
Savu brāli vairs neredzu, bet tur ir liels ugunskurs ap kuru guļ cilvēku līķi. Pretīgi.
Zem kājām pēkšņi sadzirdu skaļus smieklus. Paskatos uz leju. Tieši pie koka, kura galotnēs esmu paslēpusies, smejas trīs cilvēki. Visiem ir līdzīgas krāsas mati, bet vienam no visiem tie ir gari, bet citādāk jau viņus ir grūti atšķirt.
Viens no cilvēkiem paceļ galvu uz augšu un ieskatas man tieši acīs. Nē. Nē. Nē. Lūdzu, nē. Es negribu mirt, bet es arī nenovēršos un lūdzoši skatos puisim acīs.
Pār muguru pārskrien tirpas un es noriju kamolu, kas bija sakrājies kaklā.
Puiša tumšās acis veras manās gaiši zilajās. Pa to gabalu, kas ir starp mums, es viņa acīs neko nesaskatu.
Nepazīstamais puisis uzzibina man mazu smaidu un atkal sāk smieties, pievienojoties viņa pavadoņiem vai draugiem vai kas viņi viņam skaitās.
-Mums jāizdomā, ko darīt tālāk,- cilvēks ar garākajiem matiem sievietes balsī nosaka, kad smiekli ir norimuši, un es saprotu, ka tā ir meitene. Puisis, kurš bija mani ieraudzījis, kaut ko viņai pasaka, bet no šejienes es nedzirdēju ko.
Varbūt viņš mani nodeva, bet es to nedzirdēju?
Bet varbūt tomēr viņš mani izglāba, nepasakot, ka te esmu? Tik naiva doma.
-Labi, tā arī darīsim,- viņa saka un uzsit puisim pa plecu. -Es iešu tur,- viņa saka, norādīdama kaut kur meža dziļumos. -Kevins ies tur,- viņa norāda uz citu pusi.
-Es palikšu tepat, paslēpšos un vērošu, vai kāds atgriezīsies,- nosaka puisis ar tumšajām acīm. Tātad viņš mani nenodeva, jo pats vēlas man kaut ko nodarīt? Sirds skaļi dauzās man krūtīs un man paliek bail.
-Tu mums paziņo, ja kāds atgriežas, skaidrs?- saka meitene un skatās uz puisi. -Skaidrs, Konor, vai nē?- viņa stingri pārprasa, kad puisis neko neatbild.
-Skaidrs, Aleksa,- man šķiet Konors, atbild. Meitene pamāj ar galvu. Viņa un Kevins runādami par kaut ko lēni aiziet. Konors paliek viens. Viņš noskstās kā Aleksa un Kevins pazūd mežā un tad paceļ galvu pret mani.
Konors sāk rāpties augšā pie manis, un es sāku vērot apkārtni, lai izdomātu kā tikt prom. Pamanu, ka no blakus koka viens zars ir tieši man virs galvas.
Neskatoties uz Konoru, es pieķeros pie tā zara ar visu spēku, un lecu. Skatos kā koks paliek lielāks, un es arvien ātrāk tam tuvojos. Ar roku apķeru koka stumbru, kad esmu pietiekami tuvu. Ar kājām meklēju kādu stingru zaru, kas mani spētu noturēt. Kad esmu to atradusi un nu droši uz tā stāvu, es pārbaudu savas noberztās rokas un plaukstu pielieku vaigam, kur sūrst jauns nobrāzums. Kājas vismaz tika pasargāts ar biksēm, kuras biju uzvilkusi pirms viss šis murgs sākās.
Beidzot arī paskatos uz Konoru, kurš stāvēja uz zara, kur biju iepriekš. Puisis ar smaidu mani vēro.
-Kāpēc tu tā smaidi?- nedroši vaicāju. Spēcīgs vējš liek visiem koka zariem saliekties un es steidzīgi pieķeros pie koka stumbra, lai nekristu.
-Tu man atgādini manu pašu, tāpēc,- puisis atbild.
-Nē,- atcērtu. Dusmas bija pārņēmušas bailes un es, samiegusi acis, nikni veros Konoram acīs. -Es neesmu un nekad nebūšu tāda kā tu. Aizmirsti,- stingri saku. Puisis tikai iesmejas.
-Esi gan, nenoliedz to pirms neesi uzzinājusi kāds esmu es,- Konors atsaka.
-Es neesmu kā tu. Un es zinu kāds tu esi, tu esi tieši tāds pats kā visi citi. Tu esi cietsirdīgs, asinskārs slepkava,- sakostiem zobiem nosaku. Konoram no sejas pazūd smaids un viņš paliek nopietns. Biedējoši nopietns. Varbūt tagad būs laiks, kad viņš leks man pretī un nogrūdīs no koka? Manas domas pārtrauc puiša atbilde.
-Es neesmu slepkava,- viņš norūc.
-Ak, tad nē? Kas tad tu esi?- jautāju un pieliecu galvu, puisi nopētot.
-Nevar pateikt, kas es esmu,- viņš atbild. -Varētu teikt, ka esmu izdzīvotājs vai arī bēglis,- viņš saka, nepārliecināti paraustot plecus. -Tieši tāpat kā tu,- puisis piebilst, ieskatoties man acīs.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-2/739667
