Kaut kas, ko uzrakstīju caur telefonu. Varbūt īsāka kā iepriekšējās, bet es to nezinu. :D
Jauku vakaru.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-2/739667
-Celies, lūdzu. Kāds nāk,- mani pamodina satraukti čuksti. Suzanna klusi iešņukstas un es atveru acis.
-Kas noticis?- jautāju un pieceļos no gultas.
-Paklausies, kāds ir mājā,- sieviete atbild. Es neko nedzirdu, tāpēc aizveru acis un ieklausos. Tiešām. Kāds tur ir un staigā pa istabām, it kā kaut ko meklētu. Tad izdzirdu kāpņu čīkstoņu un saprotu, ka kāds nāk uz pagrabu. Atveru acis un pagriežos pret Suzannu.
-Palien zem gultas un klusē, skaidrs?- saku Suzannai. Viņa nekustās. -Tak slēpies,- stingri, bet klusi nosaku un viņu pastumju uz gultu. Apstaigāju istabu un nopūšu visas lāpas. -Esi zem gultas?- čukstus jautāju.
-Jā,- izskan klusa atbilde un istabu pārņem biedējošs klusums. -Kā tevi sauca?- Suzanna klusi vaicā un es ierūcos.
-Klusē,- noskaldu. Viņi mūs atradīs, ja izdvesīsim kaut pīkstienu. Stāvu pie lūkas un aizveru acis. Kāds tur ir un kaut ko tiešām meklē.
-Viņi mūs atradīs, vai ne?- Suzanna ierunājas, bet šoreiz viņa to neteica čukstus, un man pārskrien tirpas pār muguru, jo viņas balss izskanēja no istabas vidus. Viņa nav paslēpusies, nav zem gultas. Viņa mūs nodos. Nodos mani. Atveru acis un tumsā cenšos sievieti saskatīt, bet tas ir bezjēdzīgi.
-Tu mani nodevi,- norūcu. -Kamēr es gulēju, tu izlavījies no mājas un pateici, kur esmu,- secinu. -Nodevēja,- naidpilnā balsī saku.
-Bet tu biji tik naiva, ka palīdzēji pilnīgai svešiniecei, kura raudāja dēļ kāda bērneļa,- Suzanna iesmejas. Pēkšņi lūka atveras un manām acīm atklājas mans brālis. Aiz viņa kaut kur pamanu arī Konoru, un pasmīnu. Tātad visi ir nodevēji. Jauki.
-Labs darbiņš, Suzanna,- mans brālis sievieti paslavē, skatoties man aiz muguras. -Nu tā, lien laukā, Ebigeila,- viņš pavēl.
-Aplausi Meisonam, viņš atceras manu vārdu,- nosaku un veltu brālim smaidu. Viņš ignorē manis teikto, saķer mani aiz rokām un izvelk laukā. Kad esmu nolikta pati uz savām kājām, viņš mani atlaiž un aiziet pie Konora kaut ko pārrunāt. Suzanna izlien laukā un pievienojas viņiem.
Visu muguras ir pret mani, es aizveru acis un ieklausos. Augšstāvā ir cilvēki, noteikti es prom netikšu. Nopūšos un atveru acis.
Ilgi vairs nedzīvošu, laikam jāsāk skaitīt minūtes līdz jau būšu piestumta pie ugunskura kopā ar pārējiem.
Sakrustoju rokas zem krūtīm un skatos uz lāpām, kuras stāv apkārt visai istabai, un visu telpu izgaismo. Kad jau ir apnicis verties uz ugunīm, es pievēršos cilvēkiem, kuri vēl joprojām cītīgi par kaut ko runā.
Konors pagriežas pret mani un pienāk pie manis.
-Man viņu vest pie ugunskura?- viņš jautā manam brālim. Kad saņem īsu galvas mājienu, Konors, stingri saņemdams manu roku, sāk vilkt mani prom.
-Sāp taču,- iepīkstos un ar roku iesiru Konoram pa pakausi.
-Aizveries,- viņš pavēl un sāk iet ātrāk pa kāpnēm. Man gandrīz vai jāskrien, lai tiktu viņam līdzi, bet es neko nesaku. Roka no viņa stiprā tvēriena sāp, bet neliekos par to ne zinis. Kad miršu, būs trakāk. Vienmēr izvēlētos sāpošu roku pār nežēlīgu nāvi.
Pirms izejam no mājas, Konors diviem puišiem pasaka, ka viņi var iet lejā un, ka par mani parūpēsies. Visu to laiku es stāvēju viņam blakus, galvu nolaidusi, un nebildu ne vārda.
Kad esam jau kādu gabalu prom no mājas, puisis beidzot mani atlaiž, bet neko nesaka un šis klusums man nepatīk.
-Saki kaut ko,- iesaucos, nespēdama vairs klusumu izturēt.
-Ko man teikt? Ka tu esi idiote? Vai to, ka Meisons tevi grib nogalināt, un es neko par to izdarīt nevaru?- Konors jautā, dusmās liesmojošām acīm.
-Dzīvosi tālāk, kad būšu beigta, tāpat kā dzīvoji tālāk, kad tavā priekšā mira citi cilvēki,- mierīgi saku, skatīdamās uz priekšu, ne uz Konoru.
-Beigsi vienreiz mest man sejā visu, ko esmu darījis nepareizi, lai dzīvotu?- puisis nikni jautā, ieķeras man plecā, pagriež mani pret sevi un apstājas, pie reizes apstādinādams arī mani. -Es zinu, ko esmu izdarījis un ko ne, es to visu nožēloju, bet man to vajadzēja darīt, lai tagad varētu būt šeit un elpot, ļaujot sirdij pukstēt savā ritmā. Tu to nesaproti?- viņš jautā. Puisis skatās man tieši acīs un es nespēju novērsties. Es gribēju kaut ko atbildēt, bet vārdi nenāca pār lūpām. -Nāc, mums jāiet,- Konors nosaka un pagriežas, lai ietu tālāk. Tikai tagad sapratu, cik tuvu mēs bijām viens otram un pasperu soli sāņus, lai būtu tālāk no viņa.
-Šīs būs beigas?- jautāju. -Tu mani nodosi Meisonam un viss? Es miršu?- jautāju un palūkojos sāņus uz viņu. Konors neatbild. Tikai skatās uz priekšu un klusē. -Konor, man ir taisnība, vai ne?- jautāju, nenovērzdamās no puiša. Viņš paskatās pretējā virzienā un nu es skatos uz viņa pakausi. -Skaidrs,- klusi nosaku un novēršos no viņa.
-Piedod,- izdzirdu šo kluso atvainošanos, un atkal paskatos uz Konoru. Puisis spārda mazus akmentiņus uz ceļa un vēro, kā tie aizripo, tāpēc, pat neko nesakot, es novēršos un skatos tālumā uz lielo ugunskuru.
Šīs būs beigas. Viss, ko darīju, lai izdzīvotu, ir bijis velti, jo tagad es miršu.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-4/739990
