Te iepriekš bija vesels penteris uzrakstīts, bet, tā kā dažs labs zin manu paroli, ienāca un to izdzēsa. Paldies, princesīt! ;** :D
P.S. Daļa ir briesmīga. Man nepadodas rakstīšana, īpaši pēdējā laikā. 
Un, princesīt, kuš.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-10/742105
-Cik vēl ilgi?- nepacietīgi jautāju, novērsdamās no skata pa vilciena logu. Konors ignorē manu jautājumu un, aizvēris acis, viņš dziļi nopūšas. Saprazdama, ka viņš atbildes nedos, es pievēršos Tomasam. -Tomass?- sadzirdējis savu vārdu, puisis paceļ galvu.
-Ko?- Tomass nedaudz apstulbis vaicā. -Ā, vēl kādas desmit minūtes,- puisis atbild. Nopūšos un atkal pagriežu galvu pret logu.
***
Izkāpjam no vilciena tieši pirms durvis aiz mums aizveras. Knapi paspējām. Paejam tālāk no tā prom, un vilciens atkal uzsāk savu braucienu. Pagriežos pret maniem ceļabiedriem un visus pēc kārtas nopētu. Tomass vienaldzīgi stāv un skatās uz mani. Fiona vēro apkārtni, bet tas meitenei ātri apnīk un viņa sāk virpināt pirkstos savus tumši violetos matus. Toties Ebigeila ar interesi skatās apkārt, bet viņa nesmaida. Esmu pamanījis, ka to viņa nav darījusi jau kopš brīža, kad Aleksa Meisonam iešāva pakausī, bet neesmu vēl uzdrošinājies kaut ko pajautāt.
-Fiona, tev jāiet ar Tomasu uz centru,- saku meitenei un pagriežos pret Tomasu. -Tu ļoti labi zini, kur tas ir, tāpēc es ceru, ka nekur neapmaldīsieties,- nosaku un noskatos, kā abi aiziet. Kad paskatos uz Ebigeilu, viņa vairs nepēta apkārtni, viņa skatās tieši uz mani.
-Un kas jādara man?- viņa jautā, samiegusi acis.
-Tu nāksi ar mani,- atbildu. -Nāc,- pastiepju roku viņas virzienā, gaidīdams, kad viņa to saņems, bet Ebigeila tikai nobola acis un paiet man garām. Pagājusi dažus soļus prom no manis, viņa pagriežas atpakaļ un piemiedz man ar aci.
-Tu nāc, vai nē?- Ebigeila jautā. Sapurinu galvu un aizeju līdz viņai. Kaut kas nav labi. Viņa ir mainījusies. Meisona nāve ir viņu izmainījusi. Ļoti. Nopūšos un cenšos nedomāt par to, bet, ejot viņai blakus, tas nav iespējams.
***
Pēc stundas ilgas iešanas, mēs apstājamies pie kādas nelielas mājas. No ārpuses tā šķiet normāla, bet, zinot, ka izskats var būt maldinošs, es baidos ieiet iekšā.
Paskatos uz Konoru, kurš beidzot ir pievērsis uzmanību arī man, ne tikai skatam uz priekšu. Puisis mani uzmanīgi vēro, it kā censtos izlasīt manas domas, liekot man sajusties ļoti neērti.
-Esam klāt?- vaicāju un rokas ielieku jakas kabatās. Konors pamāj ar galvu un novēršas. Ievelku drebelīgu elpu un sekoju Konoram uz māju.
Kad stāvam jau pie lielajām, tumšajām koka durvīm, Konors pieklauvē. Tur nevar būt nekas traks. Vai ne? Tur iekšā ir tikai cilvēki. Un Konoram kaut ko no viņiem vajag. Tas arī viss. Tur nekā nav.
Papurinu galvu, un durvis manā priekšā atveras. Durvīs stāv vīrietis mana tēva vecumā, viņam jau ir dažas sirmas šķipsnas matos, bet tās ir grūti saskatīt viņa gaišajos matos. Vīrietis ar savām zaļajām acīm cītīgi veras manās. Esmu nocietinājusi seju un cenšos sevi nenodot, tas ir grūti, bet man izdodas.
Sakniebju lūpas un izņemu rokas no kabatām, gaidīdama to, kas varētu notikt tālāk. Vīrietis novēršas, pievērzdamies Konoram. Es gaidīju, ka viņš kaut ko teiks man vai par mani, bet šis variants mani apmierina.
-Konor,- viņš paloka galvu un paiet malā, ar rokas žestu norādīdams, ka mums jāiet iekšā. Konors ieiet pirmais un es sekoju.
Mēs sekojam vīrietim dziļāk mājā, un es ļoti cenšos nenopētīt apkārtni, bet no tā, ko redzu, viss šķiet normāli.
Vīrietis, kura vārdu joprojām nezinu, ved mūs uz pagrabu. Tas liek man pār ķermeni pārskriet skudriņām, bet es to noslēpju, atkal jau nocietinot seju, neizrādot nekādas emocijas, un skatos uz tumsu, kas man visapkārt.
Pēkšņi gaismas ieslēdzas un skatam atklājas milzīga istaba. Tās vidū ir liels galds uz kura stāv visādi aparāti, caurulītes, kurās ir tādas pašas krāsas šķidrums kā toreiz, kad to ievadīja man. Sekoju vienai caurulītei, kura aizved līdz krēslam galda otrā pusē. Nez kāpēc, es sāku satraukties vēl vairāk un sirds krūtīs dauzās kā negudra.
Klusi nopūšos un nedroši apeju ap galdu, lai tiktu pie lielā ādas krēsla, kas ir ar muguru pret mani. Es neatskatos uz svešo vīrieti, kas mūs te atveda, un uz Konoru, bet es jūtu viņu abu skatienus.
Pieeju pie krēsla un pietupstos pie tā, cīnoties ar asarām, kas man ir acīs. Konors un tas vīrietis nedrīkst redzēt, ka raudu, tāpēc paslēpjos aiz krēsla un aizdzenu asaras. Viegli sevi iepļaukāju un atkal jau pazudinu visas iespējamās emocijas no savas sejas. Pieceļos kājās un, uzmetot pēdējo skatienu cilvēkam krēslā, es aizeju prom un nostājos blakus Konoram.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-dziesma-12/743963
