local-stats-pixel fb-conv-api

Putna Dziesma. #105

144 1

Heyyy. Labs vakars visiem, sveicu šajā skaistajā, baltajā svētdienā. Ceru, ka arī jums uzsniga vēl sniedziņš kā man, padarot pilsētu baltu un skaistu. emotion Atvainojos par kļūdām un garlaicīgo daļu. ;)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-9/741354

Manu spalgo kliedzienu apslēpē Konora plauksta, kas tiek pielikta manai mutei. Stingri aizmiedzu acis, lai nav jānoskatās uz visu, kas notiek man priekšā, un papildus vēl pagriežos ar muguru pret visiem, ļaudama asarām plūst. Man vienalga, ka Konors šo redz, bet man nav vienalga, vai to redz pārējie. Konors zin, ka neesmu mainījusies, bet viņi to nezin, un ceru, ka arī neuzzinās, līdz to viņiem neparādīšu.

Noņemu Konora plaukstu no manas mutes un sāku iet prom, klusi šņukstēdama. Tas tiešām notika. Manu acu priekšā. Viņi nogalināja vienīgo cilvēku no manas ģimenes, kurš vēl bija dzīvs. Taču es saprotu. Es saprotu, kāpēc Meisons to gribēja un tam ļāvās. Es tiešām saprotu vai tikai cenšos saprast. Kāda starpība? Viņa vairs nav. Viss. Man viņš jāaizmirst.

Saraustīti nopūšos un noslauku vaigus. Man jābeidz raudāt un jāsāk kaut ko darīt, lai mani nepieķertu.

Ieeju tuvākajā mājā un meklēju vannasistabu. Kad tas ir izdarīts, es nostājos netīrā spoguļa priekšā un sevi nopētu. Sarkanas, sapampušas acis, izspūruši mati, netīras, saplēstas drēbes. Tā tiešām esmu es.

Ar aukstu ūdeni nomazgāju seju, tad ar nedaudz siltāku nomazgāju arī rokas. Atkal paskatos spogulī. Nedaudz labāk. Vismaz nevar pamanīt, ka esmu raudājusi. Izbraucu ar rokām cauri garajiem, gaišajiem matiem un sasienu tos astē. Lūpas nedaudz izkustas, cenzdamies pasmaidīt savam atspulgam, bet tas arī viss. Tās tikai nedaudz nodreb, bet nekas neizveidojas. Es vairs nevaru pasmaidīt. Labi. To arī nevajag.

Izeju no vannasistabas un, kad esmu jau pie ārdurvīm, es pamanu kādus apavus, kuri neizskatās saplēsti, atšķirībā no tiem, kas man tagad ir kājās. Paņemu tos rokās un uzeju uz otro stāvu, meklēdama kādu guļamistabu, kur varētu atrast arī kādas nesaplēstas drēbes.

Atveru pirmās durvis, kas ir man pretī otrajā stāvā un, par laimi, tajā ir gan gulta, gan skapis, no kura redzu lienam laukā kādu apģērba gabalu. Aizveru durvis aiz sevis, nolieku tikko iegūtos apavus pie gultas un pieeju pie skapja, no kura izvelku melnas džinsa bikses, tumši brūnu krekliņu un melnu ādas jaku.

Kad pārģērbjos, manu lūpu kaktiņi atkal nedaudz nodreb, gribot pasmaidīt aiz laimes par to, ka drēbes der perfekti, tāpat kā apavi. Aizveru acis, nostājusies istabas vidū. Soļi. Nedroši, klusi, tie nāk augšā. Pie manis.

Aši savācu savas saplēstās, nonēsātās drēbes un apavus, un paslēpju tos skapī. Pati palienu zem gultas un pieploku grīdai. Cenšos elpot klusi un vienmērīgi, lai mani neviens nesadzirdētu. Aizveru acis un pieri atstutēju pret roku, lai nav jāliek tā uz netīrās koka grīdas.

Kad durvis ar klusu čīkstoņu atveras, es paceļu galvu un atveru acis. Soļi tuvojas gultai un apstājas, kad jau ir pie pašas malas. Ja pastiepšu kaut nedaudz roku, tad varēšu pieskarties cilvēka brūnajiem zābakiem, bet to es nedaru. Tā būtu stulba rīcība.

Dzirdu, ka cilvēks nopūšas un apsēžas uz gultas, liekot pašai gultai nedaudz iečīkstēties.

-Ko es esmu jebkad izdarījusi, lai nokļūtu šādā ellē?- meitenes balss klusi murmina. -Vai tas ir tāpēc, ka runāju pretī mammai?- viņa turpina murmināt un tad es sadzirdu klusu šņukstu. Viņa raud? Nedroši izlienu no gultas apakšas, liekot meitenei iespiegties un pielekt kājās.

-Neej nekur,- stingri nosaku. Viņa neklausa un nedroši virzās uz durvju pusi. -Es tak tev neko nedarīšu,- saku un pieceļos kājās. Ar rokām nobraucu pāri drēbēm, lai kaut cik noslaucītu nost putekļus, bet beidzu to darīt, kad dzirdu durvju kluso čīkstoņu. -Idiote,- nomurminu un izeju no istabas. -Ja tu ar tādu seju iziesi laukā no mājas, tevi piekers un ar tevi notiks tas pats, kas notika ar pārējiem,- nosaku, rokas sakrustodama zem krūtīm. Meitene apstājās un pagriezās pret mani.

-Kā lai es zinu, ka varu tev uzticēties?- viņa klusi jautā, nedroši ar savām brūnajām acīm ieskatīdamies manās. Nopūšos un rokas nolieku gar sāniem.

-Tu nestāvētu te dzīva, ja es būtu viena no viņiem,- atsaku, novērsdamās no meitenes ciešā skatiena. -Bet pēdējo reizi, kad es kādam palīdzēju, sieviete mani nodeva, un dēļ tā mani gandrīz nogalināja manis pašas brālis, tāpēc es tev izpalīdzēšu un tad pazudīšu, labi?- piedāvāju meitenei.

-Tas nav nepieciešams. Es pati tikšu galā ar visu,- viņa atsaka un viegli man uzsmaida. Pamāju ar galvu un lēnām kāpju lejā pa kāpnēm. Kad eju viņai garām, jūtu viņas skatienu uz sevis un, kad pašķielēju uz meitenes pusi, viņas vaigi iekrāsojas rozīgi un viņa ātri novēršas.

-Lai tev veicas!- novēlu, kad esmu pie durvīm un tās atveru. Atskatos uz meiteni. Viņa joprojām stāv uz kāpnēm un izskatās par kaut ko aizdomājusies. Novēršos un atstāju viņu vienu lielajā mājā. Ja jau saka, ka tiks galā ar visu, tad mana vajadzība nav nepieciešama.

-Es tevi visur izmeklējos!- Aleksas balss iesaucas un es pagriežos pret viņu. Viņa izskatās nikna un acis viņai dusmās pat mirdēja. Atkal jau lūpu kaktiņi nodreb, bet kā jau iepriekš, es nevaru ne pasmaidīt, ne iesmieties.

-Visur nemeklēji,- atbildu. -Ja visur būtu mani meklējusi, tad būtu atradusi,- nosaku un pasperu pāris soļus viņai tuvāk. -Kāpēc tu vispār mani meklēji?- vaicāju. Meitenei aizmugurē pamanu arī Konoru, kurš mierīgi uz visu noskatās.

-Tev jau jādodas prom,- Aleksa norūc. -Konor, savāc viņu pirms notiek kaut kas tāds, kas pagaidām nav vajadzīgs,- meitene pavēl un paiet man garām.

-Ejam,- Konors nomurmina, pagriežas un uzsāk ceļu. Sekoju puisim, rokas ielikdama ādas jakas kabatās un nepievērzdama uzmanību apkārt notiekošajam, taču es pat jutu cilvēku skatienus, kas bija vērsti pret mani.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-11/742370

144 1 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Es tik ļoti ļoti ļoti gribu jaunu nodaļu,citādi visu jau aizmirstu  : DDD

0 0 atbildēt