Paldies dievam, līdz morga durvīm bija palikuši vien kādi desmit metri. Tādās dienās kā šī, es patiešām sāku ticēt, ka globālā sasilšana nav tikai mīts. Saulē termometra stabiņš sakarsa līdz plus piecdesmit grādiem, kas nozīmē, ka arī mans ķermenis būtu gandrīz tikpat karsts, ja vien organisms nebūtu patērējis visus spēkus, lai izspiestu pēdējās sviedru lāsītes no manas ādas. Ar roku noslaucījis pieri, es pasveicināju pie durvīm guļošos kaķus. Melnbaltie minkas šeit dzīvo jau vairākus gadus un sākumā tik tiešām tika baroti ar aknu vai sirds gabaliņiem, ko mēs veicot sekcijas dažreiz izgriezām no mirušajiem cilvēkiem. Šobrīd aizvien retāk sanāk pamielot viņus ar šādu delikatesi. Atvēris melnās koka durvis, es uzreiz sajutu vēsa gaisa plūsmu, kas ietriecās man sejā. Aizverot acis es iztēlojos, ka tikko atvēru pētnieciskās polārās stacijas durvis un manā priekšā paveras bezgalīga sniegiem klāta pasaule, kur ikviena sviedru lāse acumirklī sasalst mūžīgā mierā... „Tu tur ilgi tā stāvēsi?”, iesaucās kāda krekšķoša sievietes balss. Atvēris acis, es ieraudzīju Birutu. Viņa bija īsa auguma, resna blondīne, kurai nesen bija iestājusies menopauze – to viņa pati kādas autopsijas laikā man pastāstīja. Nu jau vairākus gadus viņa ir arī mana priekšniece. „Izskatās, ka šodien tu strādāsi viens, jo Ilona vēl nav ieradusies un es nevaru viņu sazvanīt.” Nevarētu teikt, ka es par to ļoti satraucos, jo Ilona bija otrā kursa rezidente, kurai es jau trešo dienu mācīju, kā pareizi turēt rokās nazi un kur jāzāģē pakausis, lai atvērtu galvaskausu. „Bet man bail, ka es viņu sakropļošu”, viņa reiz man teica. „Nevienam tas vairs neinteresēs, ko tu esi ar viņu izdarījusi. ”, es atbildēju. Parādījis Birutai izteiksmīgu „Ok” zīmi, es devos pārģērbties darbam.
Rīts pagāja salīdzinoši mierīgi. Tika atvesta viena astoņdesmit gadus veca slīkone, kuru atrada pie Salu tilta. Vecajai kundzei acīmredzami nepaveicās, ejot no rīta pa lietus un vēja izgrauzto asfaltu. Izmežģīta potīte, zilums uz kreisā sāna un pārsists pakausis norādīja, ka viņa krita. Taču cilvēki viņu atrada peldam pa Daugavas virsu, un lūkojoties Likteņupes dibenā. Acīmredzot kundze pēc kritiena būs ievēlusies vēsajā ūdenī, un tur arī vairs neko neapzinoties noslīkusi. Tu nekad nezini, kurā brīdī līdz galam nenostrādās tavas kājas, rokas vai acis. Dažkārt šāda kļūda var būt liktenīga. Slīkonei uz kreisās rokas bija zeltīts Padomju laika pulkstenis, kurš vēl darbojās. Tas turpināja skaitīt laiku par spīti tam, ka tā saimniecei laiks ir kļuvis nebūtisks. Es apskatījos protokolā, vai pulkstenis ir atzīmēts. Nebija. Ieslidinājis pulksteni sev labajā bikšu kabatā, es pamanīju slīkones kārtīgi uzkrāsotos nagus. „Viņai nesen veica manikīru.” Arī matu sakārtojums bija elegantā 40. gadu stilā. Šī sieviete izbaudīja savas vecumdienas... Veicot sekciju, es neko neparastu viņas ķermenī neatradu. Ilonai droši vien interesantas šķistu slīkones plaušas, kuras bija pilnas ar ūdeni un smaržoja pēc veca ezera ūdens. Slīkoņa plaušas ir paliela izmēra un, uzspiežot uz tām, paliek bedrīte. Tās pārgriežot, var redzēt izdalāmies putām līdzīgu šķidrumu, ko pavada knapi sadzirdama šņācoša skaņa. Salicis kundzes orgānus atpakaļ viņas ķermenī, es aizšuvu viņu un devos kaut ko ieēst.
Labi, ka no rīta biju uztaisījis divas kārtīgas sviestmaizes ar vistu un šampinjoniem, jo ēstgriba man pēc ilgiem laikiem bija mežonīga kā vilkam. Sēžot atpūtas telpā uz mīkstā dīvāna un notiesājot savu gastronomisko šedevru, es pamanīju sienas pulksteni. Tas rādīja precīzi 11:11. Šī nav pirmā reize, kad it kā nejauši uzdūros pulkstenim, bet tas rāda 11:11 vai 22:22. Vienmēr esmu brīnījies, vai tas kaut ko nozīmē. Varbūt kaut kur pasaulē tajā brīdī notiek kaut kas tāds, kas nākotnē šķietami nesaistīti ietekmēs tieši mani? Visums it kā sūta man vēstījumu – „Gatavojies!” Norijis pēdējo sviestmaizes gabaliņu, es sajutu citu vēstījumu. Mans urīnpūslis sūtīja ziņu, ka tam ir pienācis laiks iztukšoties. Es biju jau gandrīz piecēlies no dīvāna, kad telpā ieskrēja Biruta. Sarkana kā biete viņa skatījās tieši man acīs. Tajās bija nojaušama neticība un sašutums. Uz abiem viņas deniņiem varēja redzēt pa sviedru lāsei. Tās it kā gatavojās starta šāvienam, un katra bija motivācijas pilna, lai uzvarētu skrējienu līdz Birutas apakšžoklim. „Nāc!”
Uz aukstā sekciju galda gulēja kaila tumšmate. Nekas neliecināja, ka viņa ir mirusi. Drīzāk viņa bija aizmigusi un gaidīja, kad prinča skūpsts to atmodinās no mūžīgā miega. Viņa bija perfekti slaida un šo apstākli vēl nepaspēja sabojāt zarnu pūšanās, kas parasti padara mirušās sievietes līdzīgas grūtniecēm, kas gatavas kuru katru brīdi dzemdēt trūdošu smārdu. Tumšmates krūtsgali kā Everesti bija izspiedušies uz lieliskām B izmēra krūtīm, bet viņas kaunumu slēpa elegants matiņu trijstūris. Tad lūk, kā izskatās Ilona bez apģērba. Man tika dots uzdevums noskaidrot viņas nāves iemeslu. Ilonu atrada šorīt guļam vannas istabā uz grīdas bez dzīvības pazīmēm. Taču man viņa šķita dzīvāka par dzīvu. Viņa bija tik skaista kā dieviete. Strādājot kopā ar viņu, es nebiju to pamanījis. Likās, ka esmu atklājis kādas spēles jaunu līmeni, kuru agrāk nekādi nevarēju sasniegt. Es paņēmu skalpeli un pietuvināju to pie Ilonas kaunuma paugura. Viņas vēdera āda bija auksta kā ledus, un mīksta kā samts. Manī sāka augt nepacietība - kas gan slēpjas zem tās? Gluži kā bērns ver vaļā Ziemassvētku dāvanu, es sāku griezt Ilonas vēderu. Skalpelis izkrita no manas rokas, kad es sasniedzu viņas krūšu līmeni. Es novilku savus gumijas cimdus un ar kailām rokās atpletu pārgriezto Ilonas vēderu. Saldens un viegli trūdošs aromāts ietriecās manās nāsīs. Es norāvu sejas masku un noliecos pie Ilonas zarnām. Mans degungals gandrīz ar tām saskārās, kad es ievilku dziļu elpu. Šķita, ka šis aromāts iekļūst manā asinsritē un izplatās pa visu ķermeni. Atvēris acis, es it kā atgriezos realitātē no ilga sapņa. Taču kaut kas manī bija izmainījies. Kaut kas, kas visu laiku atradās dziļi manī paslēpts. Šis aromāts atmodināja aizvēsturisku instinktu, kas bija gulējis izstumts manā zemapziņā gadiem ilgi. Es aizslēdzu sekciju zāles durvis un sāku izģērbties. Aukstais gaiss kairināja manus ādas nervgaļus un no tā uzbudinājums tikai auga. Es sāku rāpties uz sekcijas galda gluži kā uz troņa, kas bija paredzēts tikai man. Uzgūlies uz Ilonas, es sajutu viņas vēso zarnu pieskārienu savam vēderam. Es sāku iegrimt viņā dziļāk uz šķita, ka mūsu ķermeņi drīz saplūdīs vienā. Satvēris viņas labo krūti, manas lūpas lēnām pieskārās viņas aukstajam kaklam. Ledusaukstas tirpas pārskrēja pāri manai mugurai...
