Paldies Dievam, māsa mani pamodināja, kad bija pagatavojusi vakariņas. Nezinu, kurā brīdī viņa bija saklapējusi gaļu, tomēr tagad mēs sēdējām pie virtuves galda un ēdām karbonādes ar kartupeļiem. Un man bija nedaudz laika parunāt ar Sjūziju. Negribēju gan uzgrūzt viņai savas problēmas, jo zem māsas acīm bija milzu riņķi, kas norādīja, ka viņa sen nav normāli izgulējusies. Garās darba stundas un tagad vēl zināmā mērā rūpes par mani.
- Piedod, Sjūz. - Nezinu, kādēļ tā bija pirmā lieta, ko viņai pateicu. Laikam man jau sen vajadzēja to izteikt, jo tiešām biju atvainošanos parādā.
- Par ko, mazā? - Sjūzena patiešām šķita neizpratnē.
- Par visu. - noteicu.
Māsa vienkārši pamāja ar galvu.
- Tu dzirdēji par to gadījumu pilsētā, kanālā? - jautāju.
Sjūzija sarauca uzacis. Viņa acīmredzot, nesaprata, kādēļ tā pēkšņi to vaicāju. Nebija jau tam nekāda sakara ar mums, itkā. Bet, viņa ļoti pacietīgi atbildēja. - Jā.. Darbā par to runājām. Nabaga puisis... bet, kāpēc Tu jautā?
Skatījos uz gaļu savā šķīvī, nespēju ieskatīties māsai acīs. Vai viņa domās, ka esmu neģēle pametot savu draugu? Vai viņa sapratīs, ka negribēju uzgrūzt viņai vēl vienu problemātisku pusaudzi? Pietika jau ar mani. Turklāt, Sjūzena Raineru nemaz nepazina. Viņa nevarēja zināt, ka par spīti kaudzei netīkamo īpašību, puisis bija ļoti jauks, saprotošs, sirsnīgs.
- Mia? - māsa iejautājās, jo acīmredzot, biju klusējusi par ilgu.
- Man šķiet, ka es to puisi pazinu. - beidzot noteicu un gaidīju viņas reakciju.
Sākumā Sjūzija tikai skaļi norija kumosu. Tad pakasīja galvu un ielūkojās man acīs. - Tiešām? Tu droši zini? Kā? Kāpēc? Kas viņš bija? - jautājumi bira no māsas kā no pārpilnības raga. Tik daudz pazinu savu māsu, ka zināju, tas tādēļ, ka viņa bija uztraukusies.Arī, kad uzzinājām, ka vecmāmiņa mirusi - māsa uzdeva tūkstošiem jautājumu, lai gan tiem nebija jēgas.
- Iespējams dzīvoju ar viņu kopā. Puisis ar, kuru dzīvoju.. pazuda....mirkli pirms devos šurp. Un es neuzmeklēju viņu. Šodien, kamēr biji darbā es biju aizdevusies līdz tai vietai, kur dzīvojām. Tagad tur viss ir ciet, tas nozīmē, ka Rainera tur nav. Nezinu, kādēļ iedomājos, ka tas puisis kanālā varētu būt Rainers.. - aizgrābti stāstīju māsai, viņa tikmēr novāca traukus. Liktdama tos izlietnē, viņa noteica. - Zini, es painterēšos par to gadījumu. Bet, nesolu Tev neko. Galu galā Tu pat nezini tā Rainera uzvārdu. Nebūs viegli viņu sameklēt.
Nopūtos un pamāju ar galvu. Jutos vieglāk.
- Mia, nenokar galvu. Viņš bija Tavs draugs? - Sjūzena vaicāja.
Vēlreiz pamāju. Vārdi bija kaut, kur pazuduši un rīkle bija izkaltusi. Baidījos, ka ar kādu vārdu, ko izteikšu izplūdīšu asarās. Man tiešām pietrūka Rainera. Es gribēju uzzināt, ka ar puisi viss kārtībā, ka viņš vienkārši atradis citu vietu, kur mitināties, uzzinot, ka došos prom.
Māsa pasmaidīja un teica. - Jā.. Brīžiem aizmirstu, ka Tu jau esi gandrīz pieaugusi. Un arī tas, ka Tev ir draugs nav nekas īpašs. Tu man varēji to izstāstīt toreiz kafejnīcā. Mēs būtu, ko izdomājušas. Tagad ir sarežģītāk. Saproti? Šaubos, ka mums kāds policijā sniegs informāciju, jācer tikai, ka paziņas kaut, ko zinās. Pajautāšu Klāvam, iespējams viņš varētu kaut, ko uzost.
- Es iešu gulēt. - noteicu.
Patiešām biju nogurusi. Māsa man garāmejot, uzspieda buču uz pieres. Atkal jutos kā pavisam maza meitene, kurai vajag atbalstu. Ierakos gultā un kliedzu spilvenā. Dzirdēju, ka māsa vēl ilgi sēž virtuvē. Nezinu, ko viņa domāja. Nezinu, ko domāju es pati. Visa bija par daudz. Daudz par daudz.
