Vēl pus diena jāgaida, kamēr māsa pārradīsies mājās. Pēkšņi man tik ļoti sagribējās viņas silto apskāvienu, ka bija jāpiepūlas, lai nesāktu raudāt. Sjūzija vienmēr ir bijis cilvēks, kurai varu uzticēt visus savus tumšākos noslēpumus, visas savas bailes un varbūt savas nedaudz smieklīgās idejas. Un tad es vienā dienā to sagrāvu. Atļaujot nepazīstamam, gluži nepazīstamam puisim sevi noskūpstīt un novilkt man biksītes.
Es tiešām gaidīju māsu mājās. Vēlējos pateikt Sjūzenai, ka viņu mīlu un par spīti visam, kas noticis viņa man ir vismīļākā uz pasaules. Un būs vismīļākā. Un manas mīļuma izpausmes nav tikai tādēļ, ka man vajadzēja viņai pajautāt par jauno vīrieti pilsētas kanālā. Varbūt viņa zināja, ko vairāk. Viņa galu galā izmantoja internetu un lasīja avīzes. Varbūt tur rakstīts, kas vairāk. Biju nolēmusi viņai izstāstīt arī par Raineru, par to, ka man beidzot bija īstas attiecības, ka tas nebija tikai sekss, ka puisis man palīdzēja izdzīvot visu šo laiku. Varbūt Sjūzija man palīdzēs viņu atrast. Viņa noteikti nespēs man atteikt, ja varēšu pienācīgi paskaidrot savu mīlestību, ka tā nav tikai neliela aizraušanās, ka man ļoti sāp. Varbūt kopīgi mēs atradīsim Raineru un māsa varēs dot arī viņam pajumti. Kādēļ gan, ne? Ja man blakus būs Rainers, viņa ar lielāku pārliecību varēs mani iepazīstināt ar saviem draugiem, zinot, ka es neko nesabojāšu.
Uztaisīju sev krūzītē kafiju. Man bija vajadzīga enerģija, šķita, ka pēdējais laiks no manis to ir izsūcis visu. Karstais dzēriens man ļāva atkal dziļāk ieelpot un nedomāt par miegu, pirms neesmu parunājusi ar Sjūzenu, tomēr man sāka arī sāpēt galva. Nezināju, kur māsa glabā aptieciņu, ja viņai tāda vispār bija mājās. Es nevēlējos izrakņāt viņas skapīšus un sataisīt bardaku, jo zināju, ka Sjūziju tas varētu saniknot. Zināju, cik pedantiska viņa mēdz būt. Visam vajadzēja atrasties tam paredzētajā vietā. Šai ziņā viņas ar nu, jau mirušo vecmāmiņu labi sapratās. Zināju no, kā māsai iedzimta tāda vēlme pēc kārtības, bet es biju mūžīgi tā, kas sataisīja miskasti visur, kur pieskārās. Man nebija nedz zaļie pirkstiņi, nedz vēlme kaut ko nemitīgi kārtot un piekārtot.
Iedomājos, ka varbūt vēlme visu sakārtot ir īstais iemesls, kādēļ māsa izvēlējās, lai dzīvoju šeit. Vienkārši, lai esmu pie vietas. Kā vāze, kas nolikta konkrētā plauktā, vai rūpīgi izslaucīta vīna glāze. Pat, ja tikai tāds bija iegansts manis izmitināšanai, es nejutos dusmīga, es biju pateicīga. Man beidzot bija īsts jumts virs galvas un siltas maltītes.
Man krita uz nerviem tikšķošais pulkstenis, jo tas skaitīja ik sekundi, ik minūti, bet māsas kā nebija tā nebija. Cik, gan gara var būt viena darba diena? Nu, jā, bet visdrīzāk Sjūzena nemaz nesteidzās mājup, jo viņa, taču nezināja, ka viņu te tik izmisīgi gaidu. Viņai nebija ne jausmas, ka bezvēsts pazudis mans puisis un, ka man tāds vispār būtu. Iedomājos, ja māsa aizgājusi uz kino ar to uzpūtīgo Klāvu es vispār te no gaidīšanas varētu sajukt prātā. Simts gadus nebiju bijusi kinoteātros, taču zināju, ka filmu seansi mēdz būt arī ļoti vēlu. Beigās nenoturējos un tomēr, ielīdu gultā. Acis aizkrita gandrīz tajā pašā mirklī, laikam biju vairāk nogurusi nekā domāju.
