No rīta uzskrēju Klāvam virsū virtuvē. Nebiju normāli gulējusi, tādēļ uzreiz nepiefiksēju, ka vīrietis ģērbies tikai apakšbiksēs. Riebīgi. Lai, kādas attiecības viņam bija ar manu māsu, tomēr Klāvam vajadzēja respektēt, ka šeit tagad dzīvoju arī es.
- Kafiju? - viņš neko sliktu nedomādams, piedāvāja.
Klusējot pastūmu viņam savu krūzīti.
= Tava māsa vēl guļ. - vīrietis noteica.
Vienkārši pamāju ar galvu.
- Tu neesi diez, ko runīga. - Klāvs secināja.
Nopūtos. Interesanti, kāpēc viņš uzskatīja, ka man ar viņu jārunā. Protams, pieklājīgi būtu pateikt labrīt vai paldies, par kafiju, bet man nebija noskaņojuma. To īso laiku, ko biju gulējusi - murgoju. Redzēju, kā kādā pagrabā tiek mocīts Renārs un es nespēju viņu glābt. Darīju visu, ko varēju, bet rezultāta nekāda. Tāpēc, tagad nojautu, ka izskatos vēl briesmīgāk. Taču, mana ziņkārība, tomēr uzvarēja un es vīietim pajautāju. - Cik ilgi Jūs ar Sjūziju esat kopā? - nezinu, kādēļ to pajautāju, nebija jau gluži tā, ka mani tas interesēja.
Klāvs iesmējās. Nesapratu, ko smieklīgu esmu pateikusi. Saviebos.
- Mēs ar Sjūzenu neesam kopā. Mēs esam vienkārši draugi. - Klāvs paskaidroja.
Tagad bija mana kārta smieties. - Jums nav attiecību un tas ir iemesls tam, ka Tu te tagad sēdi vienās apakšbiksēs. Es tā starp citu, neesmu zīdainis. Zinu, ko tas nozīmē. Tu guli ar manu māsu. - sacīju.
Vīrietis iepleta acis, - Tu gan esi tieša. Nu, acīmredzot, ir kaut kāds iemesls tam, kādēļ Tava māsa nevēlas ar mani veidot attiecības. Varbūt neesmu pietiekami labs viņai. Un vispār, atvainojos, ka te sēžu tāds puskails. Neesmu radis, ka pie Sjūzenas dzīvo vēl, kāds. Es te neesmu bieži, Tu neskaties tā.
- Man jau vienalga. Dari, kā vēlies. Darat, kā vēlaties, taču es nebiju dzirdējusi, ka mana māsa tā gulētu ar,ko pagadās. - teicu viņam.
Tālāk mēs klusējām. Nebija jau, ko teikt. Man bija kauns zinot, ka mana māsa gulējusi šim te apakšā un acīmredzot, Klāvs arī nejutās labi. Pēc ilgāka klusuma brīža, vīrietis vienkārši paņēma šīs dienas avīzes. Ziņu virsraksti man neko daudz neizteica. Dzēru kafiju un lūkojos pa logu. Pamazām modās pilsēta, uz ielas varēja manīt sagumušus stāvus, kuri devās uz darbu. No vienas puses es arī vēlējos, lai man būtu, kur doties katru dienu.. , katru rītu. Tomēr, nezināju vai esmu tam gatava. Paldies Dievam, Sjūzija vēl nav runājusi par to, ka man jāmeklē darbs. Pagaidām es vienkārši vēlos pierast pie jaunajiem apstākļiem.
- Kā Tu pazīsti manu māsu? - pajautāju Klāvam.
- Mēs esam kolēģi. - viņš atteica.
Vairāk neko neteicu, tātad tas bija ierastais romāniņš darbā. Iedomājos, kā māsa gāja pie šī vīrieša kabinetā un viņš viņu paņēma uz galda. Man metās nelabi. Mēs ar Raineru dažreiz runājām par tādām nenopietnajām attiecībām un tad nopriecājāmies, ka esam viens otram un, ka mums viss ir nopietni.
Šādi aizdomājusies, tikai pēc laba laika pamanīju vienu no avīzes virsrakstiem. Izlasot to, man uzmetās zosāda.
