local-stats-pixel fb-conv-api

Psihopātes dienasgrāmata. 3.5

15 0

Redzu, ka ir arī komentāri. Bet, vai Jūs varētu būt tik jauki un uzrakstīt savu viedokli garāku par vienu vai diviem smaidiņiem? emotion Paldies.

Baudiet!

Kādā brīdī atkal aizmigu. Nezinu, cik bija pulkstenis. Pamodos ap deviņiem no rīta un man par brīnumu Rainers vēl nebija atgriezies, taču man bija jādodas. Bija jābrauc prom un jāsāk dzīve no baltas lapas... Es gribēju no drauga atvadīties, noskūpstīt viņu vēl pēdējo reizi, likt saprast, ka viņš bija nozīmīga manas dzīves daļa. Tomēr, kamēr vācu vēl pēdējās mantas un izslaucīju bēniņus, man šāda iespēja neradās. Viņš vienkārši nenāca. Nezināju, ko domāt, taču man nebija laika. Māsa desmitos izbrauca uz darbu, tas nozīmē, ka man bija jāpasteidzas.

Iekāpu autobusā, kas veda uz otru pilsētas malu, taču arī tad nevarēju beigt domāt par Raineru. Vai es kaut, ko nebūtu pamanījusi, varbūt viņš bija atstājis vēstuli, varbūt visu paskaidrojis... Tomēr, kad apstaigāju bēniņus, mazliet tā, kā atvadoties no tiem, neredzēju tur nevienu papīra gabaliņu, neredzēju Rainera rokrakstu. Jutos tukša... Man nepatika tā aiziet neko nesakot un neko nezinot. Autobusā skaļrunis sauca pieturas, bet manas domas bija pat skaļākas par to. Es nespēju izslēgt nelāgo sajūtu, kas kūsāja manī. Atlaidos sēdeklī un aizvēru acis, priekšā uzreiz iznira drauga seja, viņa laipnais mazliet iešķībais smaids... Kad nākamajā pieturā autobusā iekāpa, kāds puisis man jau likās, ka tas ir Rainers, jau gribēju skriet un apskaut viņu, bet tas bija tikai svešs puisis ar austiņām ausīs, kurš laikam būtu mani noturējis par debīlu, ja būtu gājusi viņam klāt.

Pēc pusstundas brauciena, devos uz Sjūzenas iedoto adresi. Tā bija, kāda jauka māja dzeltenīgā tonī. Nezin, kāpēc man šķita, ka te jau kādreiz esmu bijusi, lai gan tā nevarēja būt taisnība. Māja, tās logi un aizkari pie tiem atgādināja kaut,ko mīļu un pazīstamu. Kāpņu telpa smaržoja pēc ceptiem kartupeļiem un mans vēders nodevīgi iekurkstējās.

- Zinu, zinu Tu esi izsalkusi. - noteicu pati sev. Visu iepriekšējo dienu nebiju neko ēdusi.. Tagad spēju domāt tikai par karstu kafijas krūzi, ko pie māsas noteikti varēs dabūt un par, kādu sviestmaizi. Sen neko tādu nebiju baudījusi, kas citiem liekas pašsaprotami - no rīta dzert kafiju. Manas kedas sitās pret pakāpieniem, kamēr kāpu uz trešo stāvu. Pārņēma patīkama māju sajūta. Nospiedu zvana pogu pie dzīvokļa ar numuru ''59''. Tās bija glītas ozolkoka durvis ar senlaicīgu rokturi un griezīgu zvanu. Pēc mirkļa durvis atvēra sieviete, kurā knapi atpazinu Sjūzenu - savu māsu. Viņa mani apkampa un man nāsīs iesitās stipra parfīma smarža.

- Ak, mazā.. Es tā priecājos Tevi redzēt. - māsa noteica.

Nezināju, ko atbildēt. Viņa nekad netika ar mani tā runājusi, tādēļ vienkārši iegāju dzīvoklī un turpat noāvu dubļainās kedas, un noskrandušo ādas jaku nometu uz tuvējā pakaramā.

- Tu noteikti gribi ēst. Es uzvārīju kafiju. Man gan drīz jādodas, bet Tu jūties kā mājās. Tualete un vannasistaba ir aiz tām divām durvīm, kas ir pie virtuves. Aizej nomazgā rokas un, kad esi gatava, nāc ieturi brokastis, Tu esi tik izkāmējusi, ka šķiet veselu mūžību neesi neko pienācīgu ēdusi. - Sjūzija sacīja.

Tā bija taisnība, taču Raineram patika mans kārnums. Viņš vienmēr sacīja, ka sliktāk būtu, ja es būtu viens tauku blāķis. Tomēr, manas rokas un kājas patiesi bija slimīgi tievas. Un par normālu pārtiku es vispār jau sen esmu aizmirsusi. Pat neatminos, kā garšoja tie paši ceptie kartupeļi vai tostermaizes ar sieru. Māsa bija sagatavojusi salātus un uz galda patiešām kūpēja krūze ar aromātisku kafiju. Uzklupu salātiem ar tādu joni, ka Sjūzena sāka smieties. - Jā, piedod, tur nav gaļas, jo es to neēdu, bet, ja Tu ļoti gribēsi gaļu, es varētu to Tev pagatavot. - māsa skaidroja.

Skaidrs, viņa bija veģetāriete. Es ar savu dzīvesveidu nevarēju izvēlēties, ko ēst un, ko nē, tāpēc man tas likās mazliet muļķīgi, taču teicu. - Viss kārtībā. Salāti ir ļoti garšīgi. - un uzsmaidīju māsai pateicības pilnu smaidu. Karstais dzēriens apdedzināja manas augstlejas, bet es nevarēju to dzert lēnām un mierīgi. Pirmkārt, es ātrāk vēlējos sasildīties, otrkārt, man pārāk ļoti patika šī garša uz mēles.

- Labi, mīļā. Es došos uz darbu. - viņa sacīja un izgāja pa durvīm.

Tikai tagad tā pa īstam aplūkoju dzīvokli. Virtuve, kurā sēdēju bija smuki lillā tonī un galda vidū stāvēja trauks ar augļiem. Tālāk bija redzama neliela daļa no dīvāna un palodze uz, kuras bija diezgan daudz telpaugu. Šis dzīvoklis man atgādināja, kādu no tiem, ko varēja redzēt vecmāmiņas žurnālos. Jā, mēs ar māsu bijām pilnīgi dažādas. Kamēr, es biju kļuvusi par pagrīdes žurku, viņa bija uzbūvējusi labu karjeru, iekārtojusi veiksmīgu interjeru un dzīvoja labi. Hmm, nu tagad man arī būs tāda iespēja.

Izdzērusi kafiju, iegāju istabā. Tur bija televīzors, kas man vispār bija milzīgs šoks. Sen tādu nebiju redzējusi. Skan smieklīgi, vai ne? Pie pretējās sienas stāvēja milzīgs grāmatplaukts. Uz labu laimi izņēmu, kādu grāmatu un uzlēcu uz palodzes. Vairākas stundas pavadīju vienkārši lasot, nebija jau, ko citu darīt. Lai, kā būtu es tomēr atrados svešā dzīvoklī. Es nezināju, kur, kas stāv, kādi ir Sjūzenas paradumi, kādus seriālus viņa skatījās sestdienu vakaros un, ko taisīja vakariņās, vai viņai bija draugs un vai viņa veda viņu šurp. Man tas viss bija jauns. No vienas puses, tagad dienas vidū, kad sēdēju viena pati māsas miteklī, ilgojos pēc mūsu bēniņiem. Kaut vai tikai tādēļ, ka tur zināju katru kaktu, zināju, kurš grīdas dēlis čīkst.. Tur mēs ar Raineru pārtikām viens no otra. Mums nebija tv, interneta.. Mēs nevarējām skatīties filmas, vai piektdienas vakaros iet uz kino. Vienīgais, kas mums atlika bija visu laiku runāt vienam ar otru. Tāpēc mēs tik daudz zinājām viens par otru. Mēs zinājām gandrīz visu, virkni lietu. Nopūtos. Tagad man atlika tikai sēdēt uz palodzes un šūpot kājas. Kamēr, māsa strādāja man pat nebija ar, ko parunāt. Varēju sarunāties ar sienu, vai ar sevi.

15 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Kāpēc ir tik liela atšķirība starp māsām? Kā Mia kļuva par nabadzīgu meiteni?

1 0 atbildēt

Laba lasāmviela! emotion 

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt