Psihopātes dienasgrāmata 225

Paldies, ma.SIN22x. Tu drīz kļūsi par manu mūzu šim stāstam.

___
Un es zināju, ka izstāstīšu šai kundzītei visu, visu, ko viņa vaicās. Kaut vai tamdēļ, ka vientulība cilvēku var nogalināt. Tai ir visi nepieciešamie ieroči.
Bet, kafejnīcas kundzīte tikai teica - Tu redzi to puisi? Viņu sauc Bruno un, ja tā mana vecā galva labi padomā- no Jums varētu sanākt labs pāris. Par Tevi te nekas vēl nav skaidrs, bet Bruno ir vientuļnieks un, kāda meitene pie sāna šim būtu tieši laikā.
Paspēju tik vien kā nosarkt, kad vecā atkal turpināja- Tu, Mia nepadomā, es te neesmu nekāda savedēja, taču skatoties uz Jums man rādās gaiša nākotne. Apēd vēl kādu kruasānu uz kafejnīcas rēķina, paraksti to savu grāmatu, bet es tikmēr parunāšu ar Bruno, ka Tu neesi zemē metama.
Knapi paspēju saķert kundzīti aiz rokas, pirms viņa tiešām būtu aizskrējusi pie tā svešā puiša.
- Atvainojiet mani, taču man jau ir vīrietis un es ar nevienu citu jaunu nevēlos sapazīties. Pie tam, domāju, ka tam puisim problēmu pietiek arī bez manis. - sacīju.
Sieviete iesmējās un tad nomierinājusies teica- Esmu veca, bet neesmu muļķe. Redzu, ka esi jutusi vīrieša pieskārienus, arī sirdī, Mia Jums viens vīrieša vārds ierakstīts, tomēr Jūs esat atbraukusi galā viena. Tas vien nozīmē, ka problēmas pastāv. Un ar Bruno jau es Tev nelieku precēties, tikai parunājiet- varbūt ap sirdi siltāk paliks.
Beidzot es paliku dusmīga. - Ja aiziešu parunāt ar to Jūsu Bruno, Jūs liksiet man mieru?
- Ak, mīļais bērns, manis pēc jau Tu vari nerunāt. Es vienkārši redzu, cik vientuļa Tu esi un Bruno es zinu jau no autiņiem.. Pat, ja Tev ir tas vīrietis, kā Tu saki, viņš Tevi nenovērtē ne uz pusi, cik Tu vērta. Viņam vajadzētu Tevi uz rokām nēsāt un vispār glabāt kā tādu dārgumu, nevis ļaut apkārt braukāt savā vaļā. Tevi vajadzētu sildīt rokās kā plastilīnu, rozes dāvināt un no rītiem kafiju pienest gultā. - teica sieviete.
- Vai Jūsu vīrs tā dara? - jautāju.
Viņas acis palika miklas un es jau apmēram zināju, kas sekos.
- Mans vīrietis jau desmit gadus zem zemes un uz mani no mākoņa skatās. Bet, ja Tu gribi zināt- jā, viņš to visu darīja. Es patiešām biju laimīga sieviete un lutināta sieva. Arī mums bija nesaskaņas, taču mēs tās nerisinājām bēgot viens no otra. Mēs nezākājām viens otru ar sliktiem vārdiem. - viņa teica.
- Es ne no viena nebēgu.- attraucu.
- Tev iespējams varu piekrist, iespējams nepiekrist. Tu ne no viena nebēdz. Tu vienkārši gribi paslēpties pati no sevis, no cilvēkiem, kuri Tevī spēj lasīt kā atvērtā grāmatā. Tu slēpies no sāpēm, pagātnes, taču, meitiņ, lai, kur Tu dotos, lai kādu ceļu izvēlētos - Tu vienmēr būsi Tu pati.
Tad es neko nesacīdama izgāju no kafejnīcas. Karstas asaras krita un koda acīs. Saruna ar kafejnīcas īpašnieci no manis prasīja pārāk daudz. Tas bija kā atgriezt vaļā visas manas vecās rētas ar visasāko nazi un tad sabērt tajās kaudzi ar sāli.
Apsēdos parkā uz kāda soliņa. Likās prom no visu acīm. Man atkal sala. Taču, ar katru mirkli, ko es tur sēdēju man palika vieglāk. Es varēju ieelpot vēsu gaisu, varēju ļaut,lai vējš purina matus un iegrimt jau pazīstamajā vientulības lakatā. No malas es droši vien izskatījos gaužām normāla -meitene ar mugursomu sēž parkā un atpūšas. Ja kaut viens varētu ieskatīties manī iekšā- tad ieraudzītu īstu virpuļviesuli, kas aiz sevis aiznes pilnīgi visu.
Manas pārdomas iztraucēja kāds, kurš apsēdās ar mani uz viena soliņa. Tas izrādījās tas pats Bruno no kafejnīcas. Nevarēja, taču būt, ka viņš man sekoja. Tas jau būtu galīgi nenormāli un pat slimīgi. Bet, tad es visu sapratu. - Tu esi tas puisis Bruno. Marmelādes plācenis un kafija. Tevi sūtīja tā kundzīte? - jautāju.
- Ak, nu, protams, Nellija ar Tevi runāja. Tas nav nekāds brīnums, vajag dot viņai tikai iespēju runāt. Bet tā, Nellija nav slikta. Un nē, nenācu šurp, jo Nellija lūdza. - puisis vienkārši teica.
Iepletu acis. - Tātad, tomēr Tu man sekoji?
- Izklausās slimi, ne? - Bruno jautāja un sāka smieties.
Viņa smiekli bija lipīgi.
- Es ļoti ceru, ka nesekoji. Bet, ko Tu īsti gribi? - vaicāju.
- Vienkārši redzēju, ka sēdi te vientuļa. - viņš atteica.
Ķircinoši sacīju. - Un Tu esi te, lai glābtu visas pilsētas vientuļās meitenes.
- Patiesībā, nē. Izejot no kafejnīcas, Tu aizmirsi šo te - viņš tur rokā manu kladi- un es nolēmu to Tev atdot. Kā es zināju, ka esi te? Tu te neesi vietējā, bet es zinu, ka šajā miestiņā nav daudz vietu, kurp iet. - Bruno skaidroja.
Paņēmu kladi un jautāju. - Iekšā arī ieskatījies?
Tas būtu bezkaunīgi, tomēr, jā... Tagad es zinu pat to, kad Tev sākas mēnešreizes. - puisis atkal iesmējās.
- Tas nemaz tur nav rakstīts. - caur smiekliem sacīju.