Pirmkārt es vēlos jau iepriekš atvainoties, ja kaut kur kāds komats nav vajadzīgajā vietā. Zinu, ka dažiem ir netīkami lasīt, ja nav ievērota gramatika, taču manas latviešu valodas zināšanas nav tik perfektas, Baudiet!
Šoreiz Rainers pazuda uz ilgu laiku un es jau sāku uztraukties. Staigāju no viena telpas gala uz otru, nevarot atrast mieru. Nevarēja, taču būt, ka pēc tik ilga laika, pēc tik daudzām reizēm, kurās bija izdevies tikt pie ēdiena, viņš beidzot ticis pieķerts. Un, ko tad, ja tā izrādīsies? Ko, tad es darīšu? Vai es pavisam mierīgi varēšu aizbraukt pie Sjūzenas, zinot, ka mans puisis sēž policijā tikai tādēļ, ka gribēja mūs abus pabarot, gribēja, lai mēs nenomirstam badā? Nē, viss Mia, Tu nedrīksti tā domāt. Viss būs labi. Viņš vienkārši kaut, kur ir aizķēries. Varbūt vienkārši apmet loku, pastaigājas, prasa cigaretes. Bija, taču tik daudz variantu. Atkritu uz matrača, zināju, ka, ja Rainers neatgriezīsies pusstundas laikā - iešu viņu meklēt. Apskatīšu kaut vai katru veikalu, katru būceni, kāpņu telpu... Viņš, taču zināja, ka gaidu. Viņš neliktu man šādi uztraukties bez iemesla. Un galu galā, kas pats galvenais, viņš neatstātu mani bez mazākās ēdiena kripatas tik ilgu laiku. Kaut, kas bija atgadījies, es to jutu ar muguras smadzenēm.
Pa bēniņu logu neko nevarēja saskatīt, redzēju tikai to, ka lēnā ritmā krīt lielas sniega pārslas. Kad biju maza, man ļoti patika ziema, es mīlēju stundām ilgi sēdēt pie vecmāmiņas uz palodzes ar karsta dz;eriena krūzi rokās un sapņot par tālām zemēm. Kad vecmāmiņa nomira, tieši tas man pietrūka visvairāk - viņas nelielā lauku māja, kas man šķita kā patvērums no visām pasaules sāpēm. Un vecmāmiņas Klāras gādīgās rokas, tas ar kādām rūpēm viņa smērēja sviestmaizes vai lika mani gulēt. Klāra man bija mammas vietā, mammas, kuras mums ar māsu nekad nav bijis. Mēs nezinām, kur viņa palika vai, kas ar viņu notika. Vecmāmiņa nekad nerunāja par savu meitu, reizēm mums šķita, ka viņa mammu par kaut,ko ienīst, par kautko, ko mēs mazas būdamas nevarējām saprast.
Reiz es vecmāmiņai jautāju, kādēļ citiem bērniem ir mammas, bet mums ar Sūziju nav, Atceros, cik sāpju pilna bija viņas seja. Es biju netaisna pret Klāru. Vecmāmiņa centās cik spēdama, lai mēs būtu paēdinātas, lai mums nekā netrūktu - galu galā arī mīlestības. Viņa man sacīja. - Mia, kad Tu izaugsi liela, Tu sapratīsi, ka reizēm dzīve ir netaisna, reizēm nekas nenotiek, kā mēs vēlētos un visbiežāk tieši tie, kurus mēs mīlam visvairāk, aiziet visātrāk. Maza būdama es nesapratu šos vecmāmiņas vārdus, es vispār daudz, ko nesapratu no tā, ko viņa teica, jo vecmamma bija dzīves gudra sieviete un bieži vien nepadomāja, ka mēs ar māsu esam vēl tikai bērni. Tagad es daudz maz saprotu... Tiešām, tie, kurus mēs visvairāk mīlam atstāj mūs ar visdziļākajām rētām sirdī. Un rīt tā izdarīšu arī es... Es atstāšu Raineru par spīti pudam sāls, ko kopā esam izēduši.. Nu, par spīti visai mūsu mīlestībai. Tad, kādēļ tagad es tik ļoti uztraucos par to, kur viņš ir palicis, ja jau rīt no rīta mūsu ceļi tāpat šķirsies un visas tās nepatikšanas, kurās Rainers iekulsies vairs nebūs saistītas ar mani. Es būšu tikai viņa dzīves daļa, meitene, ko viņš varbūt ik pa laikam atcerēsies dzerot to vīnu, ko esam iecienījuši.
Kamēr es šādi prātuļoju un grimu atmiņās.. pārradās Rainers, acīmredzami bez panākumiem. Nopūtos. Nu, nekas nebūs jau pirmā reize, kad dienu pavadīsim ar tukšu vēderu, taču tad es pamanīju, ka viņam ir pārsista lūpa un pie acs veidojas nepatīkams zilums. Ak, jēziņ... Tāds ir mans Rainers, viņš vienmēr iekuļas nepatikšanās.
- Kautiņš? - pajautāju, pieliekot pirkstu viņa sasistajai lūpai.
- Au... sāp, taču. - viņš iekaucās kā maza meitene.
- Kautiņš? - jautāju vēlreiz.
- Mhm.. - Rainers noteica un atlaidās uz matrača.
- Kaut, kur vēl bija jābūt šņabim, jānodezinficē. - noteicu.
- Liecies mierā. - viņš sacīja un sabužināja manus matus.
Tagad manīju, ka arī viņa pirkstu kauliņi ir vienās skrambās. Gribēju vēl, ko jautāt, taču sapratu, ka tas viņu tikai nokaitinās. Es negribēju strīdus, ne jau tagad. Ne šodien, kad es pēdējo reizi varu ieritināties puiša azotē un pateikt, ka viņu mīlu. Mīlu, par spīti tam, ka viņš reizēm uzvedas kā idiots, liek man mocīties, liek man kliegt un rīt asaras, par spīti visam es viņu mīlu. Un vēl vairāk es gribētu, kaut varētu viņu ņemt līdzi, kaut Sjūzena varētu izmitināt mūs abus. Taču, māsa pat nezina, ka man ir puisis. Un varu derēt, ka viņai - prestižai interjera dizainerei ar perfekto dzīves telpu, viņš nemaz nepatiktu. Labi, viņa, viņa, bet pašam Raineram arī nebūtu komfortabli ieturēt ēdienreizes kopā ar manu māsu un droši vien, viņas perfekto vīru. Manu Raineru tracināja tādi cilvēki, kuri šķietami dzīvē visu dabūn kā uz paplātes, lai gan mana māsa ir smagi strādājusi, lai visu šo sasniegtu.
Diena pagāja pārāk ātri, mums kurkstēja vēders un es nemitīgi domāju par visu un reizē neko. Nezinu, kurā brīdī iemigu, bet, kad pamodos bēniņos bija pilnīgi tumšs un, kas vēl dīvaināk - drauga nebija līdzās. Kur viņš palicis? Jo, tuvāk nāk brīdis, kad man jādodas prom, jo vairāk es par viņu sāku uztraukties.., Uzvilku kedas un jaku, kāptdama lejā, lai izietu uz ielas un paskatītos. Spriežot pēc tumšajām debesīm, ārā varēja būt dziļa nakts. Tad, kur pie velna palicis Rainers? Sasodīts...
Elpo, Mia, elpo. Viņš nekur tālu nevarēja būt, varbūt vienkārši izgāja apmest līkumu, Raineram pēdējā laikā bija problēmas ar miegu. Viņš droši vien drīz būs atpakaļ, ar tādu domu uzkāpu atpakaļ bēniņos. Sēdēju uz palodzes un skatījos, kā pamazām aust gaisma. Draugs tā arī nebija pārradies. Lai arī, kur viņš būtu bijis, viņš man norausies, šitā likt man nervozēt, vai viņš tiešām domā, ka man vienalga, ka es tā mierīgi gulēšu un sapņošu saldus sapnīšus. Nekā nebija. Visas manas iekšas drebēja. Jutu, ka ir noticis kaut, kas slikts. Rainers tā pa naktīm apkārt nestaigāja. Viņam bija labi un silti ar mani.
