local-stats-pixel fb-conv-api

Psihopātes dienasgrāmata. 14

26 0

Pamostos, kad pulkstenis rāda jau divpadsmit. Rainers mani nepamodināja, lai gan zināja, ka man šodien jādodas prom. .Nopūšos. Tātad, būs jāpavada vēl viena diena šajā sasodītajā ūķī, kur smird pēc urīna un papirosiem. Mēs ar Raineru, manu draugu, puisi šeit ievācāmies, kad nebija līdzekļu par, ko dzīvot un neko sakarīgāku atļauties nevarējām. Lai gan, mums bija sapņi par skaistu, jauku dzīvoklīti pilsētas centrā, par to kā viens otram vārīsim kafiju no rītiem un es cepšu pankūkas. Realitāte ir daudz skarbāka. Tagad par to varu runāt, jo esmu jau izraudājusi un samierinājusies, ka sapņi paliek sapņi, bet realitātē mēs dzīvojam, kādas mājas bērniņos, kur varam tikai tik daudz, cik paglābties no aukstuma, vakaros dzert lētāko veikalā dabūjamo vīnu un smēķēt.

Pārlaižu skatienu telpai. Rainers guļ blakus uz sapelējušā matrača un miegā kautko murmulē. Visu telpu klāj putekļi un stūrī samestas vecas avīzes, drēbes un cigarešu gali. Nomācoši. Pie gultas atrodu iesāktu vīna pudeli un iztukšoju to, skaidrā prātā šo ainu nevaru izturēt. Šodien cerēju tikt prom no šejienes, ja būtu laicīgi pamodusies tagad jau būtu ceļā pie māsas. Viņa pēc ilgiem laikiem sazinājās ar mani un uzzinājusi kā man klājas, uzaicināja padzīvot pie sevis, kamēr savedu kārtībā savu dzīvi un izdomāju, ko tālāk darīt. Jā, tas varbūt būtu ļauni pret draugu, kuru es pamestu un atstātu šeit pūstot nepiepildītajos sapņos un ilūzijās par to, ka kādu dienu viss būs citādi. Tāds, nu viņš man bija... Puisis, kurš nekad nedomāja ar galvu. Viņam galvenais bija uzsmēķēt un iedzert, es no dzīves gribēju arī kaut,ko vairāk. Gribēju piepildīt sapņus, nevis tikai domāt par tiem. Es vēlējos būt, kas vairāk par skuķi, kura veikalā zog konservus, lai varētu iztikt. Jā, tā nu mēs dzīvojām - dienu no dienas izvairoties no policijas, izvairoties no pieaugušajiem, kuriem mūždien patika mācīt dzīvot. Es jau nevienu nevainoju, mēs patiešām bijām tie par, kuriem citi rauc degunus, mēs bijām tie, kas pie lielveikala visiem pēc kārtas prasīja cigaretes un vilka ārā citiem no kabatām vērtīgas lietas. Rainers man solīja, ka tas mainīsies... Viņš teica - Mia, Tu būsi laimīga, mēs aizbrauksim tālā ceļojumā, vislabāk uz vientuļu salu, sēdēsim zem palmām vai mīlēsimies turpat pludmalē. Sākumā tam visam ticēju, es domāju, ka mēs varam būt laimīgi, ka šis ir tikai tāds pagaidu variants, bet pagaidu variants bija ievilcies jau vairāk kā divus gadus un es jutu, ka velti izniekoju savu dzīvi, savu laiku, cerot, ka draugs tiešām saņemsies un meklēs darbu, ka mēs noīrēsim skaistu dzīvokli, mums pieteiksies meitiņa un mēs izveidosim laimīgu ģimenes dzīvi. Piepildījies no tā ir tieši nekas.

Tāpēc es biju pateicīga māsai Sjūzenai, kura, lai arī mums nebija diez, cik siltas attiecības bija gatava dot to vietu no, kuras atsperties. Apsēdos uz nelielās bēniņu palodzes un aizsmēķēju cigareti, arī šo netikumu biju nolēmusi atmest, līdz, ko nostāšos uz kājām. Pagaidām es vilku dūmus un pūtu tos pret griestiem, cenšoties nedomāt par to, ka jau rīt būšu citā vietā, īstā gultā, man būs savs drēbju skapis un virtuve, kurā patiesi varēšu cept pankūkas. Centos nedomāt par Raineru, kurš paliks šeit, šajā noplukušajā bomžu midzenī bez ērtībām, kur viņš iespējams drīz beigs dzīvi no narkotiku pārdozēšanas vai tiks cietumā par zagšanu. Jā, es mīlēju savu draugu, bet nevarēju ņemt viņu līdzi pie Sjūzenas, viņa nesaprastu puiša hipija dzīvesveidu, pie tam viņš pārāk ļoti mīlēja alkoholu un zālīti, lai uzreiz no tā atteiktos. Un es nevēlējos sāpināt māsu, patiesībā, nevēlējos dot viņai iemeslu mani atkal izlikt uz ielas.

Tā, nu es klusām, kamēr Rainers gulēja sakrāmēju savas nedaudzās mantas. Man patiešām nebija daudz, ko ņemt. Divas drēbju kārtas un vēl daži sīkumi. Niecīga iedzīve jaunai meitenei. Pavisam niecīga. Jutu, ka acīs kāpj asaras skatoties uz guļošo Raineru un uz mazo somiņu man pie kājām. Pie māsas man bija jābūt no rīta, jo viņai ir darbs. Tagad nāksies gaidīt līdz rītam, nāksies sēdēt šajos piesmakušajos bēniņos ar vēlmi pārgriezt vēnas.

- Kur Tu taisies doties? - Rainers man jautāja, kad pēc pāris stundām pamodās un ieraudzīja somu, ko biju nolikusi uz palodzes.

- Nekur. Es vienkārši sakārtoju. - atteicu.

Puisis iesmējās. - Nesaprotu, kam Tev tas vajadzīgs... Mums tāpat nav labi?

Izlēmu neko neatbildēt, viņš tāpat nesaprastu. Protams, man ar viņu bija labi. Par spīti visam es biju laimīga šos pāris gadus kopā ar viņu. Biju priecīga no rītiem redzēt viņu, samiegojušos ar izpūrušu matu ērkuli. Tādu es viņu mīlēju - ar cigareti labajā mutes kaktiņā, ar rūtaino kreklu un skaisto smaidu. Bet, tagad es gribēju citu dzīvi.

Rainers man uzspieda ašu buču uz vaiga.

- Jāaiziet jāpaskatās, ko es varu mums sagādāt brokastīm. Kuņģis, kā pierāvies pie mugurkaula. - viņš sacīja, uzvilka savas novalkātās kedas un aizgāja.

Es zināju, ka viņš ies zagt. Citas iespējas nebija. Viņam nebija. Pagaidām, mums nebija.

26 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000
Labs lasāmais gabals. emotion
0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt