Princešu koledža #312

Izskrēju no moteļa un atkal apmulsu. Vai es daru pareizi pametot Ellu un Deividu? Es sāku skatīties apkārt un sapratu, ka Morisu bārs ir viena kvartāla attālumā. Es sāku skriet neatskatoties atpakaļ. Sāku tālumā saskatīt bāru. Tas izstaroja prieku un pozitīvismu. Man pašai palika siltāk un es jutos labāk. Es sāku staigāt un lēnām pietuvojos bāra durvīm. Pēkšņi atkal sāku domāt par Ellu un Deividu.
- mani mocīs vainas apziņa. - nomurmināju un iegāju bārā. Pie letes stāvēja Dženeta un servēja vairākiem puišiem no savas klases alkoholiskos dzērienus. Es jau gribēju viņai pārmest, bet tad sapratu, ko pati esmu izdarījusi.
- Džen. - teicu un pasmaidīju.
- Lasies. - viņa teica, pat nepaceldama acis. Es nepiekāpos.
- Man jāsatiek Deklans. - teicu un tuvojos.
- Jūsu augstība, man neinteresē. Vienkārši nebojājiet mums dzīvi. - viņa lietišķā balsī teica. - viņa atbildēja.
*Dženetas skatapunkts*
Viņu es negaidīju. Deklans man visu izstāstīja. Šai izlutinātajai jaunkundzei mans brālis deva iespēju, bet viņa izvēlējās urlu, kas tādas, kā viņa kolekcionē, kā trofejas. Es nedusmojos uz to puisi, bet otro iespēju "Emīlijai", jeb Tesai es nedošu. Viņa to nav pelnījusi. Centīšos viņu dabūt prom no bāra, pirms viņa sabojā Deklana dzīvi atkal.
***
- Lūdzu. - atbildēju.
- Neskaidri izteicos? Pazvani žigolo. Viņš tev palīdzēs. - Dženeta teica un puiši viņai blakām sāka smieties vēderus turēdami. Es apgriezos un gāju projām un pēkšņi sadzirdēju pazīstamu balsi...